Novadnieka Viļa Plūdoņa atceres dienā sasnigušās kupenas dzejnieces Aspazijas piemiņas brīžos 16. martā būs pārvērtušās dzidros pavasara ūdeņos.«Ļeva Tolstoja romāna «Karš un miers» personāžs Pjērs Bezuhovs ik rītu piecēlās un sāka lasīt Bībeli. Pamostoties es uzreiz steidzos pārskatīt savu elektronisko pastu. Tā ir vienīgā atšķirība,» kādā preses intervijā apgalvo tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Vilim Plūdonim veltītajā sarīkojumā dzīvespriecīgi bērni viņnedēļ Ceraukstē aizrautīgi runāja «Zaķīšu pirtiņas» un citu dzejoļu fragmentus. Es iedomājos, ka dzejas laiks viņiem beigsies, ieejot pieaugušu cilvēku kārtā, kad par ikrīta «Bībeli», kā rakstīja Tolstojs, vai par «sonetiem» kļūs lietišķās sarakstes trafaretās frāzes. Viss valodas skaistums tajās būs zudis. Dīvaini, ka cilvēki ātri pierod pie neko neizsakošiem vārdiem, lai gan daudziem no mums ir bijušas izcilas dzimtās valodas skolotājas. Viņas diendienā ir līdzās arī mūsdienu bērniem, labi apzinoties galveno misiju – kultūras cilvēka veidošanu. Pantiņi, ko bērni runā, nav laika bezrūpīga pavadīšana, bet pirmais solis ceļā uz nemateriālās kultūras krātuvēm. Plūdons, Aspazija, Rainis ir kā atslēgas vārdi.Jau pāris gadu, sistemātiski sekojot iknedēļas erudīcijas spēlei kādā radiokanālā, ievēroju agrāk nemanītu tendenci. Spēles vadītāja lasītos latviešu literatūras klasiķu citātus nevar uzminēt gandrīz neviens dalībnieks. Dīvaini, ka Aspazijas un Raiņa dzeja tiek atpazīta visretāk. Arī 16. marts mūsu sabiedrības vairākumam asociējas ar Latvijas leģiona dibināšanu, nevis Aspazijas dzimšanas dienu. Un tā kultūras zīmes palēnām izbalo, pārklājas ar putekļu kārtu.
