Tāpat kā pirms sešdesmit pavasariem, arī pašlaik caur sniegu spraucas sniegpulkstenītes, vējam jau ir mīlestības elpa un gājputni atgriežas mājās.Sešdesmit gados izaugušas paaudzes, kam svešas kara šausmas. 1949. gada marta notikumu aculiecinieki, kas vēl dzīvi palikuši, lūko pēc spieķīša, lai drošāk turētos pie dzīves, bet viņu bērni jau pāri pusmūžam.Dzirdēts, ka Latvijā esot par daudz sēru dienu ar melnu lenti pie valsts karoga. Nē, tās nav sēras. Tas ir pieskāriens traģiskākajām lappusēm Latvijas valsts vēsturē, kas vienlīdz skar gan tos, kurus varmācīgi salādēja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju, gan tos, kurus ar varu sadzina kolhozos (40. gadu termins).Varētu arī jautāt, vai pēdējos gados mums nav bijis par daudz dzīru, izpriecu, līksmības un skaļuma, kad gaisā izkūpēja miljoniem latu salūtu veidā, līdz parādījās brīdinājuma zīme: tālāk tā nevar – bezdibenis. Protams, uz tāda fona karogi sēru noformējumā kādam patiešām šķita traucējoši.Omskas un Tomskas apgabalā atradās 1583 no Bauskas apriņķa 1949. gada martā izsūtītie kulaki un nacionālisti. Pašlaik rajonā vēl ir aptuveni seši simti politiski represēto, tiesātos un padomijas lēģeros «iesauktos» ieskaitot. Bijušo sedz gadu kārtas, bet atmiņas arvien vēl uzplēš pa rētai, kas uzurdītas sāp. Ne mazāk sāpīga bija atgriešanās dzimtenē, kur daudzus gadus tūkstošiem cilvēku likteni noteica izsūtītā zīmogs, jo īpaši profesijas izvēlē.Parīt, 25. martā, atkal sanāksim kopā komunistiskā režīma upuru piemiņas vietā, ko Latvijas 70. dzimšanas dienā atklāja Bauskā, Brīvības bulvārī. Atceres stunda sāksies plkst. 17.30 ar īsām uzrunām, skolēnu priekšnesumu un ziedu nolikšanu, pieminot un mīlot. Atceres dienu noslēgs koncerts pilsētas Tautas namā plkst. 19, kad atkal skanēs Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas brīdinājums – kantāte «Dievs, Tava zeme deg!».
