Skolotāja Jēkaba Klīdzēja rosinātiem, Misas vidusskolas 5. – 8. klašu skolēniem ir iespēja piedalīties «Comenius» projektā – gan rakstot vēstules, gan klātienē iepazīt līdzaudžus Itālijā, Spānijā, Polijā un Nīderlandē.Paplašina redzējumu«Vizīte Nīderlandē bija projekta otrais posms, kurā iesaistījās Misas vidusskola. Pēc nepilniem diviem mēnešiem tiks organizēts projekta trešais posms – brauciens uz Spāniju. Pirms vizītēm skolēni čakli pilda mājas darbus: zīmē plakātus, veido prezentācijas par iecienītākajām TV programmām, kā arī savu skolu. Līdz vizītei Spānijā katras dalībvalsts projektu vadītājs tīmekļa vietnei apkopo informāciju par jau paveikto. Patiess prieks ir par bērniem un skolotājiem, kuri viesojas kādā projekta partneru valstī. Viņu gūtā pieredze un atmiņas par kopā būšanu paplašina dzīves redzējumu un rosina domāt,» stāsta projekta vadītājs Jēkabs Klīdzējs.Viesojas ģimenēsCeļojumā uz Nīderlandi no 9. līdz 16. martam bija trīs skolotāji un pieci skolēni. Atmiņās par braucienu dalās Misas vidusskolas angļu valodas skolotāja Gita Vizule: «Ceļā pavadījām trīs dienas, bet skolēni guva priekšstatu par Polijas dabu, Vācijas pilsētām Hannoveri un Berlīni. Nenovērtējama ir pieredze, kuru skolēni guva kopīgās internacionālās deju, mūzikas, sporta un zīmēšanas stundās, piedaloties koncertā, kurā dziedāšanas un muzicēšanas prasmi rādīja Hilversumas «Comenius» skolas audzēkņi un viesi valstu un skolu prezentācijas pasākumā.»Skolēni vairākas dienas pavadīja vietējās ģimenēs. Stāsta Toms Jaunzemis: «Viesojos ģimenē, kurā bija tētis Žils, mamma Kristela un divi bērni – Oskars un Emma. Viņi dzīvoja trīsstāvu dzīvoklī, jo viens kvadrātmetrs zemes pie viņiem maksā ļoti daudz.Bijām arī skolā. Sporta nodarbībā spēlējām futbolu, galda tenisu un florbolu. Deju stundā dejojām salsu. Zīmēšanas stundā vajadzēja uzzīmēt tā cilvēka portretu, pie kura es dzīvoju. Mūzikas stundā spēlējām instrumentus. Mācību iestādē mani uzņēma ļoti mīļi. Daudzi jautāja vārdu, no kurienes esmu.Devāmies ekskursijā pa Amsterdamu. Apskatījām Annas Frankas muzeju, apstaigājām puķu tirgu. Annas Frankas muzejs bija veltīts ebreju meitenei, kura slēpās no vāciešiem Otrajā pasaules karā.»Jānis Pelēcis ciemojās pie sportiskiem nīderlandiešiem: «Viena zēna vārds bija Kventins. Viņam ir četrpadsmit gadu. Mēs kopā spēlējām futbolu. Ar Kventinu aizbraucām uz futbola spēli. Viņš spēlēja, bet es skatījos šo spēli. Tagad ar Kventinu sarakstos e-pastā.»Sajūsmā par braucienu ir Liene Spalva: «Priecājos, ka biju to piecu skolēnu vidū, kam tika lieliskā izdevība apmeklēt skaisto zemi. Kad man atbrauca pakaļ manas ģimenes mamma, jau tad man likās, ka šī saime būs ļoti, ļoti jauka. Viņi vēlējās daudz uzzināt par Latviju un daudz stāstīja par savu dzimteni. Kad nācās šķirties no ģimenēm, bija asaras acīs, jo atvadīšanās nekad nav bijusi patīkama.»Plāno nākamās tikšanāsCeļojums bija ne tikai izklaide, bet arī liels ieguvums skolēniem un pedagogiem. Stāsta skolotāja Agita Dreimane: «Dzīvojām septiņās holandiešu ģimenēs, vienlaikus iepazinām dažādus vietējo ieradumus, uzzinājām daudz par holandiešu ikdienas gaitām, darbiem, vaļaspriekiem. Mēs ar kolēģiem no Spānijas, Itālijas, Polijas un Holandes izvērtējām jau paveikto un plānojām nākamās tikšanās Spānijā un pie mums, Latvijā.Ekskursijās tuvāk apskatījām Ams-terdamu. Pēdējā dienā mēs, skolotāji, braucām uz Amersfortu. Pilsēta ar ļoti senu vēsturi, savdabīgu holandiešu arhitektūru, skaļu tirgu, šaurām ieliņām un mājīgu turku restorānu.»Skolotāja Gita Vizule secināja: «Atvadu vakariņu noslēgumā spāņu kolēģi pauda visu projekta dalībnieku viedokli – mūsu zemes atšķiras gan ar tradīcijām, gan klimatu, bet cilvēki ir līdzīgi, jo visi vēlamies iepazīt citas kultūras, mācīties toleranci un tikt saprasti.»
