Dažādas sakritības mēdz raisīt asociācijas, un šoreiz tas bija kāds pavisam vienkāršs lauku pūpolpušķis.Sirma māmuļa zarus bija saudzīgi ielikusi somā un bez skubināšanas stāstīja, kam pirmie pavasara vēstneši domāti. Uz Rīgu tie vesti no tāla Latvijas lauku rajona. Skaistais pūpolkoks augot pie mājām, no kurienes dzimta izvesta skaudrajā Sibīrijas ceļā. Braucot uz galvaspilsētu, pie Brīvības pieminekļa vēlējusies nolikt tieši šos, nevis kādus citus pūpolus. Ir ņemtas atvases no dzimtmāju koka, bet tās nav ieaugušas.Man bija jādomā – varbūt pat labi, ka tā. Skaistais koks, pārcelts citā vietā, taču būtu sāpīgs atgādinājums par pagājušo. Vai tas vajadzīgs, ja atmiņās tāpat ir rūgtas nogulsnes. Ciešanas, par mēru atsauktas, sirdi neatvieglos. Vēlreiz tiešāk atskārtu, ka smeldzes laiks, kas mūsu tautai ir 25. martā, kā nu kuru gadu, taču saskan ar citu – Kristus ciešanu – posmu. Vai tomēr pamanām arī to, ka ir pavasaris, kas nāk ar gluži pretēju dabu, kāda piemīt sāpēm.Varbūt neviļus notikumi tā sakārtojušies, lai cilvēkam pat vissarežģītākajās situācijās, kad nekā cita vairs nav, paliek gaisma, kas dod iekšēju impulsu dvēseles kustībai, kam tāpat kā visam citam vajadzīga attīstība un attīrīšanās. Neko jaunu nepasacīšu, uzsverot, ka šajā pasaulē viss ir sakārtots uz līdzsvara principiem. Ja kāda parādība samilst, tad notiek lūzums. Pasaule negausīgi pārkāpusi pāri robežai, kurā materiālās vērtības ir pats augstākais tikums, un tagad maksājam par to ar ļoti daudz ko. Vai šī mācība, ko saņem sabiedrība un arī indivīds, būs tā, kas liks mums pārvērtēt lietu jēgu?
