Tāds īpašs «sapņotāja gara nemiers» pirms Jāņiem mani pārņem ik gadu. Lielisko apzīmējumu izlasīju angļu autora Pītera Akroida grāmatā. Viņš spējis izjūtu, kas mums daudziem pazīstama, ļoti precīzi izteikt vārdos. Ak, protams, ne jau par Jāņiem raksta Akroids, taču sapņotāju garam nav ierobežojumu! Šie trīs vārdi man šķiet maģiski.Varu arī labi paskaidrot, kā vasaras saulgriežu laikā manī izpaužas nemiers. Tam nav nekādas saistības ar stresu un nomācošām domām. Man ļoti patīk reizēm (ja nākamajā rītā nav jābūt darbā) rītausmu sagaidīt novakarē sāktās draugu sarunās, klausoties ļoti labu mūziku, lasot tieši tās grāmatas, kas pārējos gadalaikos tiktu uztvertas citādi,. Zinu, ka dažu grāmatu tekstus ziemā es pieņemtu smagnējāk, jo tiem neviļus pievienotos pelēku domu fons.Vasaras vidū diena tiešām ir bezgala gara, jo mirklis, kad saulriets satiekas ar rītausmu, ilgst tikai pāris stundu. Palūkojieties uz debesīm! Pašlaik vēl tikai īsu brīdi turpināsies Latvijas «baltās naktis», tāpēc ka saule jau aizvadītajā diennaktī ir sākusi ceļu pretī tumsai.Dabas spēku kulminācijas naktīs, cerot ieraudzīt saullēktu, atveru logus, lai tuvīno pļavu zāļu smarža ieplūstu istabā. Visvairāk mani izbrīna mirklis, kad piepeši bez uvertīras sākas dabas patiesā dzīve, it kā mītiska kora diriģents būtu iedvesmojis lielu orķestri. Tie ir putni – īslaicīgā skaistuma brīnums. Un tad ir jābeidz sarunas, lasīšana, vienalga kas, lai klausoties saplūstu ar dabas simfoniju. Protams, ugunskurs, alus īsākajā naktī sapņotāja garam var būt gan iepriecinātāji, gan tumsas nesēji, bet rītausmu patiesībā gaidīs visi.
