Šoruden Latvijas Nacionālais teātris sezonu sāks ar Zigmara Liepiņa (mūzika) un Kaspara Dimitera (teksts) mūziklu «Vadonis».Tā būšot muzikāla versija par Kārli Ulmani. Viņš stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa, piedzīvoja savas zemes ziedu laikus, uzņēmās Vadoņa lomu un gāja bojā kopā ar savu valsti.Jau dzirdētas nievājošas replikas par topošo kopdarbu, kā jau pie latviešiem pieņemts. Vieni šaubās, vai Vadonis nebūs pārslavēts, otri – varbūt nopulgots? Ulmanim ir piedēvēts naivums, nespēja novērtēt situāciju pirms Otrā pasaules kara un nedemokrātiskums vispār.Būtu vērts palūkoties, cik tālredzīgi, patstāvīgi, gudri un bezbailīgi ir paši Vadoņa kritizētāji un tie, kam pieder vara. Protams, viņiem ir pavisam cits skatījums uz notiekošo valstī un sakarībām, kas man, necilai būtnei no pingvīnu kolonijas, neļauj klusēt, bet liek paust savu versiju, kā pamazām ejam uz bezdibeni, kas sākas ar vārdiem no kaimiņu lielvalsts preses: «Riga uže naša!» («Rīga jau ir mūsu!»).Sākums, manuprāt, meklējams jau tajos laikos, kad gandrīz Dieva vietā mūsu valstī stājās «Parex» banka. Tās dāsnums bija redzams visur, īpaši jau dažādos kultūras sarīkojumos, spēlējot gandrīz vai galveno lomu lielu, izteiksmīgu plakātu veidā. Šai bankai naudu uzticēja valsts un pašvaldības. Krahs nāca negaidīts, bet varbūt pieskaņots vai pat gatavots finanšu krīzei. Nekavējoties valdība pārņēma banku un sagāza tajā simtiem miljonu latu mūsu visu naudas (kā zināms, valdībai pašai naudas nav), bet tā jo-projām plūda prom no bankas, līdz beidzot procesu apturēja. Tagad ekspremjers Aigars Kalvītis viņam neraksturīgā naivumā sācis interesēties, kur palikusi «Parex» nauda un kas pie atbildības saucams, ka valūtas krātuvi ļauts iztukšot. Laikam aizmirsis, ka viņa partija bija un ir valdošajā koalīcijā un ir līdzatbildīga par bēdīgo situāciju valstī, arī par «Parex» tautas acij slēpto pārņemšanu valsts īpašumā.Nevar nedomāt, ka dižķibele ir kādu mums īsti nezināmu spēku radīta ar mērķi satracināt līdz izmisumam novesto tautas vairākumu. Šī situācija ļoti labi saderēja ar pašvaldības vēlēšanām – desmitās Saeimas vēlēšanu priekšspēli, kad, piemēram, rīdzinieki, protestējot pret pašreizējās valdības izmisuma soli – samazinot, apgriežot un likvidējot –, vai nu negāja balsot, vai arī savu balsi atdeva «Saskaņas centram» un līdz galam vēl neatšifrētajai «Pirmajai partijai/Latvijas ceļam». Virzībā uz nekurieni labi iekļaujas arī Starptautiskā Valūtas fonda izstrādātā mūsu valsts spīdzināšanas programma. Ko darīs naivais latvietis savā muļķīgajā augstprātībā? Protams, uz Saeimas vēlēšanām neies vai arī balsos par nelatviskajām partijām (latviskās dalīsies kā amēbas). Kad atjēgsies, jau būs par vēlu. Un ar skaudību atcerēsies Kārli Ulmani, kas gan pieļāva Latvijas vardarbīgu iekļaušanu PSRS sastāvā bez pretošanās, bet no turienes varējām atgriezties, atsaucoties uz 1918. gada 18. novembra Latviju. Tagad, kad «Rīga jau ir mūsu» un nav tālu līdz «arī Latvija ir mūsu», iespējams tīrā demokrātiskā veidā pazaudēt to mazumiņu, kas mums vēl ir palicis – himnu, karogu, valodu un ģerboni. Un uz visiem laikiem. Par spīti! Kam? Naivums ir neārstējams.
