Pienācis laiks, kad valsts, kuru uztur nodokļu maksātāji un kura no tiem ir atkarīga, pagriezusi muguru.Tā novērsusies, izrādot aukstu, noraidošu attieksmi pret tautas vairākuma vajadzībām.Centīgi domāju, bet nekādi nevaru atrast atbildi uz jautājumu – kuri ir bijuši treknie gadi manā dzīvē? Vai paskrējuši tik ātri, ka neesmu pamanījusi? Līdzīgi kā dziesmā izteiktais vaicājums: «..pa kuru laiku nosirmoja jūra?»Kuram es būtu parādā? Un kas tie vispār par parādiem, kuru dzēšanu draud piedzīt no maniem/mūsu bērniem un bērnubērniem? Tas, ko redzu, ir nu jau līdz neiespējamībai samazinātas iespējas piepildīt elementārās vajadzības, lai cilvēks dzīvotu, nevis tikai eksistētu. Samierināšanās līdzinās sīpola mizošanai, kad, kārtu pa kārtai šķinot mizu, lobītājam sūrst acis. Nezinu, kam ir jānotiek, lai sadzirdētu mūsu vāros pīkstienus, varai un debesīm sūtītos lūgumus atstāt slimnīcas, skolas, neatņemt darbu, pensijas, pabalstus. Tik nepieredzējusi un neapbruņota jūtos šajā cīņā.Tostarp uzzinu, ka brīžos, kad valdībā izveidojušās krīzes, tās ministriem premjers dāvina… pistoles. Vakar satiksmes ministram Kasparam Gerhardam piešķirta pistole «Glock-17». Par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Līdzīgi savulaik apbruņoti arī Ivars Godmanis, Vinets Veldre, Gundars Bērziņš. To zinot, piebremzēju savu vēlēšanos aicināt ļaudis bloķēt smagsvara satiksmi pa Mūsas un Mēmeles tiltiem, protestējot pret Bauskas slimnīcas sašaurināšanu. Ar ko mēs varētu atšaudīties?
Mizojot sīpolus
00:00 22.07.2009
83