Izglītības sistēma Latvijā ir veikusi burvju mākslinieka cienīgu ceļojumu laikā.Šķiet, ka esam atgriezušies pagājušā gadsimta 50. gados, kad viens skolotājs mācīja visus priekšmetus. Lauku skolās gandrīz visas klases bija apvienotas. Ar maizes cibiņu azotē jau tumsā bērni kājām devās uz skolu, jo sabiedriskā transporta nebija. Daudzviet stundas notika petrolejas lampas gaismā tāpēc, ka nomaļus ciemus elektrolīnijas nesasniedza.Ir daudzi pamatoti iemesli, ka nākamais mācību gads varētu sākties līdzīgi. Latvijā, kur pašlaik ir viens no visaugstākajiem bezdarba rādītājiem Eiropā, daudzi vecāki nevarēs samaksāt par skolas pusdienām. Tātad sviestmaizes ciba kļūs par ikdienas piederumu. Tas pats faktors attiecas uz sabiedriskā transporta izmantošanu. Vienīgā «ekstra» būs elektrība un centralizēta apkure, ja vien pašvaldības spēs par to samaksāt.Digitālās tāfeles tiks ieslēgtas skapī. Būs arī mazāk raižu par bērnu pārmērīgo aizraušanos ar datoru. Tā kā Izglītības un zinātnes ministrija iesaka vairākus priekšmetus (arī informātiku) mācīt, apvienojot vairākas klašu grupas, visi pie datoriem netiks. Nelielās lauku skolās labi, ja tie ir septiņi astoņi, nevis, piemēram, 30 skolēnu.Savus slēptos talantus daudz spilgtāk varēs izpaust arī skolotāji, jo ministrija ir atcēlusi ierobežojošus noteikumus priekšmetu mācīšanā. Teiksim, ja ķīmijas skolotājs atklās sevī gleznotāja dotības, viņš droši varēs vadīt vizuālās mākslas stundas, ietaupot uz šajā jomā speciāli izglītota kolēģa rēķina. Skolu galvenā misija, uz ko aicina mūsu valdība, ir samazināt izdevumus, upurējot visu, visu, visu, kas vēl ir atlicis.
