Nesen pamanīju, ka esmu paradusi ieskatīties laikraksta piektdienas numura lappuses «Mūsu vidū» rubrikā «Mūžībā aizgājušie». Lielākoties mirušo dzimšanas gadi datēti pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.Vecākā paaudze neapturami…Vecākā…Vecākā paaudze neapturami aiziet, arī mana vecmāmiņa Vera Ekimane, dzimusi 1925. gada 27. jūlijā Lambārtē, šīgada 8. jūnijā devās pie Dieva.
Esmu dzirdējusi, ka labāk dzimtās saprotas ik pēc vienas paaudzes, proti, vecvecāki ar mazbērniem. Man vecmāmiņa bija īpašs cilvēks arī tādēļ, ka mani un māsu audzināja kopš septiņu astoņu gadu vecuma. Viņa bija ļoti stiprs un dzīvesgudrs lauku cilvēks.
Pēdējos četrus gadus dzīvojām kopā. Vecmāmuļa kavējās vairāk savā pasaulē starp sen mirušiem mīļajiem – māti, tēvu un trim brāļiem. Vecākie divi jauni aizgāja bojā leģionā, iespējams, kaut kur pie Baltkrievijas robežas. Noteikta vieta nav zināma, jo tēvs baidoties iznīcinājis atsūtītās ziņas, taču viņu vārdus atradu starp tūkstošiem citu tēvzemes aizstāvju Lestenes Brāļu kapos Tukuma rajonā. Viņu zaudējums māsai bijis smags pārdzīvojums, mūža nogalē atgriezās skumjas.
Pēdējo mēnesi vecmāmiņa pavadīja slimnīcā veselības pasliktināšanās dēļ. Tur piedzīvoju brīnumu – viņa mani atpazina, divreiz nosauca vārdā un deva savu svētību. Pāris teikumu esmu cieši ieslēgusi savā sirdī, tie mani sargās turpmākās dzīves gaitās.
Vecākā paaudze ir īpaša. Viņi pirmo pasaules redzējumu guva Latvijas brīvvalsts laikā, pārdzīvoja karu, izsūtījumu, represijas, cieta lielus materiālus, emocionālus zaudējumus. Gribētos vēlēt ikvienam – pavadiet vairāk laika ar saviem tuvajiem! Visiem pienāks brīdis, kad tas vairs nebūs iespējams, lai kā arī gribētos. Pateicos Dievam, ka savu iespēju izmantoju.
