Zemniekiem pienācis pats smagākais rūpju laiks – ražas vākšana un ziemāju sēja, kas ar katru gadu kļūst intensīvāka.Zemnieki nebaidās darba, viņus māc raizes par naudu, jo bez tās nevarēs izdarīt visu, kas vajadzīgs. Ko iesākt? Dažs, apzinoties, ka pie latiem netikt, jau izlēmis graudus pārdot uzpircējiem, kas norēķinās pāris dienu laikā, maksādami nedaudz vairāk, nekā tiek solīts pašlaik, kaut arī citā termiņā samaksa varētu būt augstāka. Nedarītu tā, ja vien nevajadzētu resursus.Mainoties ierastajai kārtībai, kad pirms ražas laika varēja saņemt prāvus aizdevumus, piesardzīgāki ir galvenie spēlētāji – gan bankas, gan pārstrādes uzņēmumi. Jaunie noteikumi jāpieņem arī zemniekiem. Drošāk jūtas, piemēram, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Latraps» biedri, kuru ir aptuveni pieci simti. Viņiem ir sava pieredze, arī rūgtāka, bet galvenais – zemnieks netiek noniecināts. Šāda kooperācija ļauj justies stabilāk, sacījuši daudzi. Dažs bildis – svarīgi kaut vai tas, ka zināms, kura kabineta durvis vērt un kam izteikt pretenzijas. «Latraps» ir mācījis pārvarēt latviešu zemniekam raksturīgo savpatību. Brīvā tirgus situācija un ekonomikas viļņošanās, manuprāt, piespiedīs novērtēt kooperācijas priekšrocības.Nesen sastapta lauku uzņēmēja atcerējās ilggadēja zemnieka mācību – tev jābūt naudai, ko par kulšanu samaksāt. Šis sakāmais bijis tālredzīgs – katram saimniekam, kamēr ekonomiskā situācija stabilizēsies, būs vajadzīga sava rezerve. Neviens gan priekšā nepateiks, kā to sagādāt.
