Pavisam neviļus kādā lauksaimnieku saietā skatiens «aizķērās» pie jaunas sievietes papēžiem. Tādiem nostaigātiem, raupjiem, sasprēgājušiem.Neizdodas no domām aizgaiņāt asociācijas, kas raisās par lauku cilvēka aizņemtību, darot visu ko, tikai rūpes pašam par sevi atliekot maliņā. Daudzi ir atbildējuši pavisam vienkārši – mums tāds dzīves ritms –, rodot aizbildinājumu, ka sev laiku nav iespējams atlicināt.Zinu, ka vairākas kompānijas, kuru sadarbības partneri ir zemnieku saimniecības, piedāvā bezmaksas braucienus pieredzē uz tuvākām un tālākām zemēm. Reiz biju patīkami pārsteigta, kādās lauku mājās skatot interesantas fotogrāfijas. Saimniece iemūžināta Jūrmalas viesnīcā pēc skaistumkopšanas procedūrām un pielaikojam apģērbu, ko viņai ieteikusi stiliste. Esmu pārliecināta – kaut vai tikai reizi gadā tā būtu brīnišķīga dāvana daudzām lauku sievietēm. Kas to sarūpēs? Jau pieminētās kompānijas, kuru vidū ir labs piemērs. Zinu arī zemnieku saimniecības, kas savus strādājošos ved ekskursijās, sagādā dāvanas. Tajā visā iederētos arī īpaši uzmanības apliecinājumi sievietēm. Varētu rast labvēlīgus nosacījumus ar saloniem un speciālistiem, kuri strādā mūspusē, nemaz nevajadzētu meklēt pakalpojumus tālāk. Tie sarepējušie papēži arī smeldz, speciālisti dotu padomu, kā pēdas labāk kopt.Šajā vasarā, vienu dienu pavadot kopā ar sieviešu kluba «Apvārsnis» dalībniecēm, kuras svinēja darbības desmito gadskārtu, guvu nepārprotamu apliecinājumu, cik jēgpilna ir ikdienišķā ritma maiņa. Apvārsnietes, izklāstot katra savu guvumu, izteica vienotu domu. Tikšanās katra mēneša pirmajā trešdienā esot kļuvusi par pozitīvu atkarību un dodot spēku.
