Man ir iemīļota tēma. Par to rakstu vienu reizi sezonā. Un tā vairākus gadus.Piebildīšu, ka temata izklāstīšanā parasti iesaistīju mūsu daudzdzīvokļu mājas kaimiņus. Kad teksts bija ieguvis juridiskai iestādei adresētas, oficiālas vēstules formu, parasti kāds entuziasts visu 30 dzīvokļu īrniekus iepazīstināja ar saturu un savu piekrišanu lūdza apstiprināt ar parakstu. Pēc tam mēs deleģējām mājas vecāko vēstuli aiznest uz pilsētas Domi.Tikai tā beidzamo septiņu astoņu gadu laikā mums izdevās panākt, lai nezināmam privātīpašniekam piederošs kūlas lauks, kas lekni zeļ pilsētā iepretim Stacijas ielas 5. nama ieejas durvīm, tiktu nopļauts. Epistolārajam žanram tomēr ir liels spēks, jo citas metodes, ieskaitot tālruņa zvanus pašvaldībai un mutiskus atgādinājumus, izrādījās neefektīvas.Šoreiz kaimiņus neapgrūtināšu ar kārtējās vēstules sacerēšanu, iemīļoto stāstu par kūlas «audzēšanu» pilsētas publiskajā telpā Bauskas novada Domei darot zināmu bez starpniekiem. Mājas iedzīvotāji gan lūdza atgādināt, ka nekādas atrunas par degvielas taupīšanu krīzes laikā neuzklausīšot. Lai bezdarbniekiem dodot izkaptis, un nezāļu biezokņi dažu dienu laikā tikšot nopļauti. Izmantojot iespēju, novada Domes amatpersonām vēlos uzdot vēl pāris jautājumu. Kam tad galu galā nolaistais zemesgabals pieder? Kāpēc pašvaldība neizmanto likumā noteiktās tiesības un nevēršas pret bezatbildīgiem īpašniekiem? Lieki atgādināt, ka Stacijas ielas kūlas lauks nav vienīgais piemērs pilsētā. Un vēl mūsu mikrorajona iedzīvotāji beidzot gribētu noskaidrot, kas ir atbildīgs par bankrotējušās akciju sabiedrības «Bauskas piens» attīrīšanas iekārtām un kam ir jākopj nosēddīķi un grāvji? Tur izskatās vēl trakāk nekā Amazones džungļos!
