Priecājos par Vecsaules cilvēku uzņēmību un atsaucību.Gadu gadiem centrā bija brikšņiem aizaudzis laukums, par kuru neviens nerūpējās. Nu beidzot brikšņi sakopti. Darāmā vēl ir daudz, taču sākums iepriecina.Sestdienas vakarā noskatījos Vecsaules pagasta amatierkopas izrādi «Laimīgā Benfelde». Aktieri spēlēja no sirds. Priecājos par viņiem, un vienlaikus skumji bija par iedzīvotāju neatsaucību. To noskatīties bija atnākuši pavisam maz cilvēku. Bet līdzās taču ir četras daudzdzīvokļu mājas. Vai tajās nav neviena, kuru interesē teātris?Turpinot par šīlaika izjūtām, mani vienaldzīgu neatstāja arī nesenie notikumi uz tiltiem Bauskā. Lai nomierinātu izmisušos cilvēkus un skaidrotu patieso situāciju, bija jāierodas ministrei, bet atsūtīja specvienību. Cik tad vērti tie cilvēki, kas tur stāvēja par savu pārliecību?Dusmas arī uz novada deputātiem. Par savu algu samazināšanu viņi nevar vienoties. Taču, kad jāspriež par atalgojumu citiem, tas jāsamazina, tad lēmumus pieņem ātri. Tāpat kā deputāti Saeimā. Man neviens neprasīja, gribu vai negribu, ka samazina pensiju. Man nekas nav pretī ziedot valstij 12 latu no savas pensijas. Taču es gribu, lai šī nauda nonāk skolotāju, policistu, mediķu maciņos.Es neatbalstu grautiņus, tie neko nedod. Taču man šķiet, ka līdzīgas akcijas kā Bauskā varētu turpināties. Vārdu «krīze» valdošie politiķi piesauc ikvienā brīdī. Taču krīzes smagumu uz saviem pleciem iznes nevis viņi, bet gan tie, kam nav pat iztikas minimuma. Kamēr valdošie nesāks domāt par cilvēkiem, nekas labs šajā valstī nenotiks.
