Izstāžu atklāšanā pieaugušie uzvedas diezgan atturīgi. Parasti viņi izvairās māksliniekiem uzdot tiešus jautājumus.Toties bērni gan ir brīvi no aizspriedumiem, un tas ļauj itin veikli saņemt atbildes uz, viņuprāt, pašiem svarīgākajiem jautājumiem. «Vai mākslinieks ir bagāts? Cik maksā vislielākā glezna, un cik – vismazākā?» Lūk, galvenās lietas, kas nodarbina skolas vecuma jauniešu prātus! To ievēroju, Bauskā apmeklējot jaunu mākslas izstādi.Ne visai sen izstāžu jauno apmeklētāju prioritātes bija citas. Bērni gribēja uzzināt, cik gadu ir māksliniekam, kādu augstskolu viņš ir beidzis, cik izstādēs piedalījies. Saņemot atbildes, mazo skatītāju acis iemirdzējās apbrīnā. Gleznotājs viņu uztverē jau bija kļuvis līdzīgs pasaku princim, kas nolaidies no citiem neaizsniedzamas skaistuma un iedvesmas planētas. Vērtību sistēma nu ir radikāli mainījusies. Mēs dzīvojam totāla pragmatisma laikmetā, kad visu lietu mērs ir nauda. Darbam, talantam, attieksmei pret pasauli un citiem cilvēkiem vairs nav nekādas nozīmes. Tiekšanās pēc materiālas labklājības ir loģiska un pašsaprotama, bet ne jau par to ir stāsts. Mūsdienu Latvijā nauda ir kļuvusi par vērtību vienīgo kritēriju, jo citu gluži vienkārši nav. Tie ir pazuduši, izplēnējuši, aizmesti kā nevienam nevajadzīgi veci mēteļi. Vai šādi tendētai sabiedrībai ir izredzes harmoniski attīstīties? Bērni, izstādes atklāšanā noskaidrojuši, ka māksliniece nav bagāta un, visticamāk, nepieder arī turīgo pilsoņu grupai, par viņu zaudēja interesi. Tad arī sapratu, ka esmu lolojusi ilūzijas, domādama, ka vēl joprojām eksistē arī citas sabiedrībai kopīgas vērtības. Tomēr nē, jo bērni kā jutīgi radari ir uztvēruši tikai naudas un mantas žilbinošo starojumu.
