55 gadu jubileju svin Aija Gaile.Stāsta gaviļniece codiete Aija Gaile: «Mana bērnība nebija nekāda sviestmaize. Ja arī bija laiks rotaļām, tad tām nekad nepietika spēka.» Kad otrajā klasē viņas ģimene no pilsētas pārcēlusies uz laukiem tagadējā Brunavas pagastā, pāris turpmākie gadi, izņemot mācības Mežgaļu skolā, pavadīti, ganot lopus. «Bija jāceļas sešos no rīta un jādzen govis cauri mežam. Bieži kājas nosala tik traki, ka sāka sprēgāt,» atceras Aija. «Priecājos, ka maniem dēliem tam visam nav nācies iet cauri. Vienmēr bijuši labi paēduši, kājās silti zābaciņi,» spriež jubilāre.Rūdījums noderGanībās gūtais rūdījums par sevi licis manīt fizkultūras stundās, kas Aijai ļoti patikušas. Vislabāk padevušās garās distances. «Pēc zodiaka esmu Skorpions. Esmu pārliecinājusies, ka šajā zīmē dzimušie ir ļoti stipri un mērķtiecīgi,» secina jubilāre. Tieši šīs īpašības noderējušas, pēc skolas beigšanas sākot darbu pie konveijera konservu cehā Codē: «Toreiz ikvienam, kas strādāja pie līnijas, vajadzēja pildīt arī krāvēja darbu. Nebija nekādu pacēlāju, viss tika darīts pašu spēkiem.» Taču pūles nebijušas veltas, jo tolaik cehā varējis labi nopelnīt. Īpaši labvēlīga bijusi ziema, kad dārzeņu konservēšanas darbi beigušies un darināts vīns. Tur gaviļniece nostrādājusi 22 gadus, kuru laikā iepazinusies ar vīru Jāni, kopā uzcēluši ģimenes mītni un izaudzinājuši dēlus Gati un Gido.«Tad es kādu laiku padzīvojos pa mājām. Biju laimīga, ka beidzot varēju mierīgi pabūt vienā un tajā pašā vietā, bez biežas pārvākšanās, kāda tā bija bērnībā,» secina codiete. Tolaik viņa pievērsusies darbiem piemājas saimniecībā. «Audzējām ģimenei visu nepieciešamo, bija arī lopiņi. Tagad to vairs nav,» teic Aija. Revolucionārie pamperi«Laiks gan skrien ātri,» nodomā gaviļniece. «Sirdī jūtos vēl jauna, taču viss pārējais gan noveco.» Aija atceras, ka agrāk jubilejas nevarējusi vien sagaidīt, bet tagad griboties, lai tās pienāktu pēc iespējas vēlāk. «Cik labi, ka ģimene spēj uzmundrināt!» priecājas gaviļniece. Reiz mazdēls Augusts viņai vaicājis, kāpēc pārējiem bērniem bērnudārzā omītes un opīši ir citādāki. «Nesaprata, kamdēļ viņiem krunkaina āda, kāpēc vajadzīgi spieķīši,» piebilst Aija.Četrus gadus veco Augustu, kurš no trijiem mazbērniem ir vecākais, par spīti blēņām, viņa raksturo kā ļoti zinošu savam vecumam: «Brīžiem bārsta tādas gudrības, ka jābrīnās – neviens no mājiniekiem pat nevar pateikt, no kurienes tās smeltas.» Puika spējot noteikt arī ikvienu garāmbraucošo automobiļu marku pat no milzīga attāluma. «Īstens vīrietis,» smejas omīte. Viņa ir pārliecināta, ka arī kopumā bērni šajos laikos ir gudrāki: «Domāju, ka par to būtu jāpasakās cilvēkam, kas izgudroja pamperus.» Viņasprāt, no brīža, kad papīra autiņi parādījušies tirgū, māmiņas savus bērnus sākušas teju visur ņemt līdzi aplūkot plašo pasauli.«Ja godīgi, atskaitot dzīvnieciņus, kurus prāvā skaitā esmu uzņēmusi savās mājās, viena no manām lielākajām vājībām ir bērni,» atzīstas Aija. Viņa lieliski atceras, ko atbildējusi ciema iedzīvotājam, kad tas lūdzis monētas alkoholam: «Es viņam teicu, ka tad es labāk naudu atdodu puikam pie veikala, lai nopērk saldējumu.» «Skumji noskatīties uz šādiem cilvēkiem, bet jo vairāk uz viņu atvasēm, kas arī šādus vecākus mīl un nemaz nezina, ka var būt arī atšķirīgi,» tā codiete. Gaviļniece uzsver, cik svarīgi tieši tagad pievērst vecāku uzmanību savu bērnu audzināšanai, jo vienīgi viņi spēs tautu izvilkt no purva, kurā esam iestiguši pašlaik.
