Šķiet, ka īpaši pirms katras valsts dzimšanas dienas sabiedriskajā telpā palielinās diskusijas par to, kas tad īsti ir mūsu nacionālā identitāte – jautājums, kas, neskatoties uz dažādām institūcijām piešķirtajiem līdzekļiem tā kārtīgai izpētei, patiesībā nav pietiekami un sistemātiski izanalizēts. Redz, tikko kā parādījusies jauna versija, ka Latvijas nacionālā ideoloģija ir «ceplisms».Protams, „ceplisms” ir patiesi trāpīgs salīdzinājums šajos laikos, kad cilvēks tiek maksimāli izaicināts un vairāk nekā parasti spiests atklāt pats savas un līdzcilvēku sliktās puses. Bet vai „ceplisms” ir tikai slikto laiku fenomens? Vai drīzāk jājautā, kad tad mums ir vispār bijuši tie labie laiki? Un vai tieši tā saucamajos labajos, treknajos gados visvairāk neuzplaukst „ceplisms”? Tāpat kā „Mērnieku laikos”, arī „Ceplī” skaidri parādās dažādi latviešu arhetipi. Strādājot pie ANO organizācijām, kurās ir pārstāvētas gandrīz visas pasaules valstis, ne vienu vien reizi nācies dzirdēt, ka latvieši ir maza, stulba un riebīga tautiņa. Protams, ka te pirkstu pielikuši arī mūsu varenie austrumu kaimiņi, kuri ir plaši pārstāvēti starptautiskajās organizācijās un gadiem metodiski dara visu, lai latviešus un Latviju nomelnotu, pirmkārt, sākot jau ar cilvēktiesību jautājuma pilnīgi sagrozītu interpretāciju. Tomēr īpaši žēl bija starptautiskajā vidē dzirdēt negatīvus komentārus par latviešiem laikā, kad mēģināju visiem stāstīt, cik Vaira Vīķe-Freiberga būtu laba ANO Ģenerālsekretāre. Arī šodien, kad izšķiras, vai Latvija iegūs prestižo amatu Eiropā, mums katram ir sev jājautā, ko es personīgi esmu izdarījis, lai celtu savas valsts un tautas prestižu citu nāciju acīs? Tāpat nākas sev uzdot veco leģendāro un joprojām neatbildēto jautajumu – „Kas es esmu?” Varbūt valsts svētkos ieskatīsimies katrs sevī un drosmīgi, nepadodoties šī grūtā laika tendencei izaicināt mūsos visu slikto, padomāsim par to, kā kultivēt sava es un savas valsts labāko versiju Latvijā un arī citur pasaulē.
