Bauskas novads sniegs finansiālu palīdzību Malinas pašvaldībai Ukrainā (4)

Daudz daudz viena deputāta aldziņa...

VIEDOKLIS: Kamēr pie mums slēdz skolas, Ukrainas "biezie" klusē Pēdējā laikā ziņu virsraksti dzen izmisumā – novadā atkal plāno slēgt vai "reorganizēt" skolas. Iemesls klasiskais: nepietiek naudas, nepietiek bērnu, valsts griež finansējumu. Bet tajā pašā laikā mēs visi redzam tos tūkstošus un miljonus, kas plūst palīdzībā. Un šeit rodas tas neērtais, godīgais jautājums: **Kur ir pašu ukraiņu bagātnieku pašcieņa un atbildība pret savu valsti?** Paskatīsimies uz plikiem skaitļiem, par kuriem parasti skaļi nerunā. Ukrainā joprojām ir vismaz 7–8 dolāru miljardieri un ap 12 000 miljonāru. Jā, karš viņu kabatas ir paplucinājis, bet viņu "nabadzība" joprojām mērāma privātās lidmašīnās un villās Eiropas kūrortos. ##Lielie saimnieki un svešā zeme. Ukrainā ir ap 3000 milzīgu saimniecību, kas katra apstrādā vairāk nekā 1000 hektārus zemes. Paši lielākie agroholdingi savās rokās tur simtiem tūkstošu hektāru – tā ir melnzeme, kas baro pusi pasaules un nes pasakainu peļņu. Kamēr mūsu vietējais zemnieks domā, kā samaksāt par dīzeli un vai rudenī vēl būs skola, kur sūtīt bērnu, Ukrainas "agrārie karaļi" turpina savu biznesu. Vai mēs redzam šos miljardierus stāvam rindā, lai apmaksātu savas valsts izglītības sistēmu vai palīdzētu bēgļiem no savas kabatas? Reti kuru. Lielākā daļa savus kapitālus un ģimenes jau sen ir izmitinājuši drošībā, kamēr parastais ukraiņu puisis ierakumā un latviešu nodokļu maksātājs laukos mēģina "savilkt galus". # Skola pret miljonu Tā ir kliedzoša netaisnība. Mūsu bērniem laukos skola ir viss – tā ir dzīvība, kultūra un nākotne. Kad valsts pasaka: "Mums nav naudas jūsu mazajai skolai," bet tajā pašā laikā mēs noskatāmies uz Ukrainas zelta jaunatni, kas ar jaunākajiem *Porsche* modeļiem vizinās pa Eiropas galvaspilsētām, dūre pati no sevis savelkas. Mēs esam solidāri, mēs palīdzam un palīdzēsim parastajai tautai, kas cieš no kara. Bet ir pienācis laiks pajautāt: **Kad sāks maksāt tie, kuriem ir?** Kamēr Ukrainas miljardieri un lielo tūkstošhektāru saimnieki neatvērs savus makus tikpat plaši, cik to dara parastais Latvijas cilvēks, tikmēr stāsti par "naudas trūkumu mūsu skolām" izklausīsies pēc nekaunīgiem meliem. Mūsu skolas nav tikai ēkas vai skaitļi tabulās. Tā ir mūsu pašcieņa. Un būtu tikai taisnīgi, ja arī Ukrainas bagātākais gals parādītu vismaz kripatiņu no tās pašcieņas, ko mēs no viņiem gaidām.

Kamēr valsts mērogā mēs runājam par katastrofālu mediķu trūkumu laukos un rindām pie speciālistiem, Bauskas novada vadība atrod elegantu 'risinājumu' – vienkārši noņem naudu topošo mediķu stipendijām. Medicīna nav greznība, tie nav svētki vai salūts, no kā var atteikties bez sekām. Atņemt stipendiju jaunajam ārstam, lai nopirktu stacionāros datorus citas valsts ierēdņiem, ir tiešs sitiens pa mūsu pašu iedzīvotāju veselību un drošību. Palīdzēt vajag, bet ne jau uz savu bērnu un slimnieku rēķina. Kurš mūs ārstēs rīt, kad pašvaldības datoru ziedojumi būs aizmirsušies?

Tā vietā, lai deputāti atteiktos no savām "sadraudzības ekskursijām", komandējumu naudām, domes reprezentācijas izdevumiem vai jaunām dienesta automašīnām, viņi izvēlas pašu vieglāko un nekaunīgāko ceļu: atņemt naudu topošajiem Bauskas dakteriem. Tā ir tā politiskā liekulība, kas cilvēkos dedzina dusmas: aizbraukt uz Ukrainu, nofotografēties, parādīt sevi par "lielo glābēju", bet rēķinu par to piestādīt savas pašvaldības slimniekiem un jauniešiem.