Jūras malā viņa salasīja sprungulīšus. Viļņu izskalotie koka gabaliņi pieskaroties šķiet maigi kā samts. Tos ir slīpējis ūdens, bet rietumu vēji un ziemeļu saule pulējusi līdz sudrabainam mirdzumam. Tādi sprungulīši deg ar mierīgu, spožu liesmu. Viņai gribējās jāņuguns dūmu plīvurā sajust tālu horizontu aromātu. Nākamajā dienā viņa ilgi kavējās savā puķu dārziņā. Vērīgi aplūkoja katru ziedu un tad visus iekļāva vienā kadrā – kā fotografējot. Nogrieza tikai dažus, jo vasaras pilnbrieda krāsas negribēja sagūstīt un ieslēgt puķu vāzes cietumā. Redzes atmiņā saglabātā glezna paliks nemainīga arī tad, ja ziedlapiņas notrauks vējš.Līgo rītā pīrāgus viņa necepa, arī vainadziņus nevija un pat nemēģināja atkārtot tautasdziesmas. Uzģērba linaudekla brunčus, salika grozā sprungulīšus, un, dārzā saplūktajam ziedu pušķim iemirdzoties vasaras dzidrākajās un maigākajās krāsās, devās uz autobusu pieturu.Bija jābrauc ilgi un tālu – gandrīz līdz Latvijas pašai ziemeļu robežai, bet šis ceļojums viņai neskaitāmus gadus nozīmēja saplūsmi ar vasaru. Līgo vakars nozīmēja satikšanos ar cilvēkiem, kuri jau bija kļuvuši tik tuvi, ka vārdi izrādījās lieki. Nakts rituāls viņai bija vienīgie svētki gadā, lai izjustu vienotību ar visu pasauli, tās redzamajām un acīm apslēptajām mistērijām.Metot lielajā ugunsratā pa vienam jūras viļņu nopulētam sprungulītim, viņa sadedzināja arī šaubas, aizvainojumu, bailes, īgnumu un skumjas. Pāri palika vien baltu pelnu sauja. Viņa piecēlās un gāja pretī trīsuļojošai rīta gaismai gluži citāda nekā vakar – brīva, apskaidrota un drosmīga.
