Skaļš puišeļa sauciens «Gribu čurāt!» atskan no Korfa dārzā iekārtotā rotaļu laukuma.Vecmāmiņa nopūšas, sāk krāmēt grozā žurnālus, ūdens pudeli, drēbītes, raušas kājās, un abi ar mazdēlu aizsteidzas, visticamāk, uz netālajām mājām. Rotaļāšanās būtu bijusi ilgāka, ja ne bērna dabiskās vajadzības.Vērojot šo situāciju, atmiņā nāk citviet nesen skatītā aina. Par sevi varu droši teikt – biežā braukšana uz Ventspili sāk kļūt kaitīga. Atgriezies no šīs rietumu pilsētas, nereti nonāku depresijai līdzīgā stāvoklī. Kāpēc gan vienā pilsētā viss var būt sakopts, sakārtoti un pārdomāti ierīkots, bet citviet – tajā pašā valstī – tik daudz kam, pat šķietami elementāram pietrūkst naudas, varbūt arī izdomas un vēlmes darboties?Ventspilī, pilsētas nomalē līdzās dažām daudzdzīvokļu mājām, bagātīgi aprīkots bērnu rotaļu laukums. Aiz tā pilsēta beidzas, koki, krūmi, kāds privātmājas žogs. Bet rotaļu laukuma malā divas pārvietojamās tualetes. «Tas ir pašsaprotami pie bērnu laukuma uzstādīt labierīcības. Mazuļiem tās vajadzības rodas visnegaidītāk, arī pacietību no viņiem nevar kā no pieaugušajiem prasīt,» situāciju izskaidro mans paziņa. Šķiet, kas gan tur īpašs – paiet ar mazo līdz netālajiem krūmiņiem un lietas nodarīt. Tomēr šādi, zilo plastmasas namiņu apmeklējot, bērnam jau no mazotnes tiek ieaudzināts – katram procesam sava vieta un nosacījumi.Atceros Bauskas novada domes sēdes. Kāds no deputātiem gada laikā reizes trīs nopietnāk vai mazāk nopietni ir ierunājies par publisko tualešu sakārtošanas nepieciešamību Bauskā. Vienā reizē kolēģu nosmiets, citreiz šķietami nedzirdēts, šis jautājums tā arī palicis bez reālas tālākvirzības. Nu ja, laikam jau lēmēji paši bērnībā tāpat pa krūmiņiem vien skraidījuši.
