Paziņa – amatierteātra aktieris – pirmo reizi Bauskas pilī publiski lasīja Petrarkas sonetus. Itāliešu renesanses dzejnieka vārsmas sievietei Laurai, ar kuru viņš ne reizi nebija pat sarunājies, ir Eiropas literatūras šedevrs.Pirms vārsmošanas mēs sākām neparastu dialogu. To inspirēja Petrarkas mīlas stāsts. Mēs runājām par epitetiem, kas mūsdienās tiktu uzskatīti vien par joku. Par labiem vārdiem, kas paliek nepateikti, lai, pasarg’, Dievs, neiemantotu dīvainīšu vai «pielīdēju» reputāciju. Mums pat izdevās vienoties, ka virtuālas attiecības ir pastāvējušas visos laikmetos. Tikai savā augstprātībā tās uzskatām par jauno tehnoloģiju nopelnu.Virtualitāte ir iztēles enerģētikas tests. Tā varētu iztikt arī bez elektroniskajiem saziņas līdzekļiem, bet tomēr… Neviens taču neies katru dienu uz katedrāli (mūsdienās – uz kādu biroju, piemēram), līdzīgi Petrarkam, lai uzlūkotu savu sapņu tēlu vai dvēseles līdzinieku! «Internetā viss ir izstieptas rokas attālumā, tikai jāzina, kurā virzienā to pastiept,» – tā ir kāda rakstnieka atziņa.Mana roka nepavisam nesniedzas romantisku attiecību virzienā, bet zinu, ka virtuāli pateikt ko labu vai ļoti personisku ir daudz vieglāk nekā reālās attiecībās. Elektroniskā vēstulē paustā izjūta ir absolūti tīra – kā laboratorijā. Nav žestu, mīmikas, balss intonācijas, smaržas, ķermeņa valodas. Bet, par spīti sterilitātei, konkrēta mirkļa emociju elektroniskā sarakste saglabā. Varbūt tas ir atkarīgs no raidītāja un uztvērēja savstarpējās rezonanses?Droši vien virtuālajā vidē ir tikpat viegli paust arī slikto. Piemēri nav jāmin, jo izplatījumā galvenokārt tiek raidītas negācijas. Tomēr manī dzīvo naiva cerība, ka arī mūsu racionālajā pasaulē pie datoriem sēž petrarkas vai lauras, kuri raksta vārdus kā maigus pieskārienus.
