Nedēļas nogales svētku pilna galva un sirds. Paspējot pa mirklim izbaudīt no visas šīs mozaīkas, jautāju sev – vai tiešām Latvijā vēl ir tik daudz cilvēku, kas spēj piepildīt daudzo sarīkojumu vietas? Ir!Emocionālā vērienīguma ziņā nepārspēti, protams, ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Diemžēl dalībnieku gājiens man atstāja murgaina haosa iespaidu. Komiski, ja nebūtu skumji, izvērtās Bauskas novada izgājiens, kad gar Brīvības pieminekli aizsoļoja tikai novada vadība, Codes un Mežgaļu pamatskolas pārstāvji. Bauskas 1. vidusskola parādījās ilgi pēc tam pie Tērvetes novada, «Lēra», šķiet, bija pievienojusies Iecavas novadam. Misējies bija arī citu novadu dalībniekiem, tomēr par baušķeniekiem patiesībā sirds nosāpēja.Kur tā vaina? Organizatori visu plānoja uz papīra, teorētiski nosakot precīzus pulcēšanās laikus un vietas, bet praktiski to nepārbaudīja, nekoriģēja… Saprotami, ka secīgi pēc alfabēta gājienā izkārtot 109 novadus ir sarežģītāk nekā bijušos 26 rajonus. Tomēr… tālab jau bija svētku rīkotāji. Arī pie TV ekrāniem sēdošie tā arī savējos neieraudzīja. Saprotu, ka tas nav nekāds pasaules gals, tomēr gājiens latviešiem dziedāšanas svētkos allaž bijis viens no jaukākiem un tautu savdabīgi vienojošiem brīžiem.Ne pārāk priecīgi sākusies, sestdiena beidzās ar sirds gavilēm. Jauka un pārsteidzoša man bija baroka laika komponista Georga Frīdriha Hendeļa operas «Dēidamija» versija, ko Rundāles pils dārzā interpretēja solisti, orķestris «Sinfonietta Rīga» (diriģents Andris Veismanis), Latvijas Radio koris kopā ar videomākslinieku radītām gaismu vīzijām uz pils sienas. Dārza ziedu un augu reibinājums, mūzikas valdzinājums un gaismu brīnums videoinstalācijā, kas fantastiski mainīja Rundāles pili no noslēpumainas uz romantisku, no mistiski baisas uz jautri gaisīgu, – skaists zūdošs mirklis, kuru paturēt varēju, vienīgi priecājoties par to.
