Interneta vietnē youtube.com ierakstīju meklētās tēmas nosaukumu «augšāmcelšanās». Gribēju zināt, vai mākslas izteiksmes līdzekļu klāsts 21. gadsimtā ir mainījies.Līdzās jau agrāk zināmām Kristus dzīves kinoversijām portālā parādījās trīs minūšu garas bērnu animācijas filmas nosaukums.Nospiedu datora taustiņu. Ekrānā izgaismojās divi romiešu kareivji pie klints alas, kam ieeja bija noslēgta ar milzu akmeni. Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums. Nevienas kustības. Tad akmens sāka lēni ripot. Manuprāt, pārāk gausi. Gaidīju stāstu, bet tā nebija. Droši vien pagāja vēl minūte. Piepeši atskanēja dīvains troksnis – ne jau kā pērkona grandi, bet daudz klusāks, un ekrāns kļuva žilbinoši gaišs. Nekas nenotika. Joprojām turpināju gaidīt stāstu. Taču monitors bija satriecoši spožs – bez skaņas un kustības. Prāts man teica: interneta savienojuma vai datora darbības traucējumi, bet intuīcija klusiņām čukstēja: pagaidi!Kad sāku raustīt vadus un jau gribēju pieskarties klaviatūrai, uz ekrāna iegailējās bērnu animācijas filmas «Resurrection» (augšāmcelšanās) titri. Tas bija šoks. Tik daudzās gleznās, filmās skatītais, Evaņģēlijā un neskaitāmās grāmatās lasītais Kristus stāsts vēl nekad nebija atstājis tādu ietekmi kā necilā, zīmētā bērnu filmiņa, jo apjuku un nesapratu, kas notiek. Tad iedomājos, ka Jēzus laikabiedru un Golgātas nejaušu liecinieku izjūtas bija pat simtkārt intensīvākas. Kā viņi spēja sadzīvot ar mistēriju, kam vispār nav rodams izskaidrojums? Intuīcija atkal bikli ierunājās: neviens to nevar pierādīt, bet Kristus žēlastību ir izjutis ikkatrs, tikai visi to neapzinās. Šodien gan ļoti gribētos, lai tā lielā gaisma kaut uz mirkli mūs visus apžilbina.
