Līst. Jūra ir sudrabaini pelēka. Nekustīga kā spogulis. Horizonta līnija nav nolasāma, eju gar krastu tik ilgi, kamēr pielijušās smiltis jau sāk sildīt pēdas.Tad zinu, ka esmu iekļuvusi savā un dabas vienotajā ritmā. Mani jūrmalciema draugi īsti nevar saprast garo pastaigu jēgu vienatnē. Nu kā tas izklausītos, ja atbildētu, ka kilometriem eju basām kājām pa liedaga smiltīm bez mērķa, lai tuvotos pasaules rāmajam ritmam? Bet viņiem ne reizi nav ienācis prātā to pajautāt.Saucienu, ko noslāpē ūdeņu klaids, uzreiz neuztveru. Vēlāk ieklausos gan, jo, izņemot saucēju un mani, līdz nākamajai līča ielocei desmit kilometru joslā cilvēku nav. Tik nemīlīgā laikā pat teorētiski nevienu nevarētu satikt, tomēr sadzirdu «Pagaidiet, lūdzu!» krievu valodā. Aizkaitināta apstājos un ieņemu visžēlīguma pozu. Tēlotā laipnība saraujas jo maziņa mirklī, kad svešais cilvēks apstājas līdzās. Viņš ir rīta skrējējs – jau pārguris, ne jauns, ne firmīgās drēbēs tērpies un acīmredzami ne vietējais. Svešais cilvēks, atguvis elpu, uzdod dīvaināko jautājumu, ko Baltijas līča krastā esmu dzirdējusi. Viņš grib zināt par ugunsrituāliem, ko iepriekšējā naktī, staigājot ar sanatorijas «Jaunķemeri» pārējiem klientiem, novērojis. It kā taisnodamies cilvēks saka: «Personāls neko nemācēja paskaidrot, tūrisma bukletos ir tikai oficiāla informācija, bet man gribētos uzzināt vairāk.»Uzzibsnī vīrieša acis, kad viņš nosauc dzimto pilsētu Sibīrijā, un es ieraugu vienkāršu, zinātkāru tūristu. Atvadāmies, jo viņam jāturpina skrējiens. Vīrietis ieslēdz portatīvu navigācijas ierīci un pie sevis atkārto: «Ļigo, ļigo! Krasivoje slovo!»
