Jāuzzina, kam bija izdevīga «Parex» afēra, jātiek galā ar zviedru bankām un jāiegūst slepenās vienošanās teksts ar Starptautisko Valūtas fondu par miljardu kredīta ņemšanu. Par to visu jāsāk tiesvedība, un jāpanāk taisnīgums….
Kad es rakstu, ka neredzu, par ko balsot, man pārmet, ka tādus nevar atrast. Par esošajām partijām neredzu jēgu balsot – atbalstīt finansiālo shēmotāju pakalpiņus un savu privāto interešu realizētājus nevēlos, bet mazajām partijām raksturīgās programmas rada atmiņā līdzības ar Ļeņina idejām un nacistiskās Vācijas vadoņu metodēm. Nekas no minētā valstij par labu nenāk.
Tāpēc tagad skaidri minēšu tos punktus, kurus vēlētos redzēt kādas partijas programmā, lai es par to būtu ar mieru balsot.
1. Precīzs budžeta procentuāls dalījums, samērojot pensijas, algas un citus izdevumus ar ienākumiem. Pirmajos piecos gados tas izsauktu ienākumu samazinājumu, bet pēc tam beidzot būtu cerības, ka situācija uzlabos. Kā tas izskatītos praksē? Piemēram, 80% no sociālā nodokļa pensijām. Un nevis ar tādu domu – šogad pensijās būs tik, nākamgad tik. Cik saņems nodokļos, tik arī izmaksās. Mazāk paliks shēmotājiem, jo šādi sadalītu budžetu būs grūtāk pārslēgt uz fondiem un projektiem.
2. Algu attiecība valsts iestādēs. Es piedāvātu stingru modeli, ka lielākā alga nepārsniedz trīs minimālās algas. Piedodiet, bet nespēju pieņemt domu, ka kvalitatīvi paveikts sētnieka darbs ir desmit reižu nevērtīgāks par uzņēmuma padomē strādājošā veikumu. Politiķi mīl runāt par cilvēktiesībām, bet to nepasaka – kāpēc viņiem ir jābūt vismaz piecas reizes augstākam dzīves līmenim nekā vidējam Latvijas iedzīvotājam? Reizē tas arī liktu domāt par minimālās algas paaugstināšanu.
3. Parasti pie otrā punkta uzreiz valsts iestādes min korupcijas risku. Tiesa, dzirdētajos gadījumos par korupciju parasti šo naudu ir saņēmuši cilvēki ar ievērojami lielām algām, kas nozīmē, ka šis arguments pats par sevi nedarbojas. Balsotu par partiju, kura paredzētu ievērojamu algu paaugstinājumu un štatu palielinājumu policijai, VID, KNAB. VID gadījumā gan jāparedz sakārtot kontroles sistēmu, kas pašlaik ir neefektīva.
4. Stingrs valsts iepirkumu likums, kurš nodalītu darba samaksu, administrācijas izdevumus, uzņēmuma peļņu un preču vērtību, kā arī liktu uzņemties vadošajam uzņēmējam atbildību par jebkura veida samaksu darbu laikā. Esošā likumdošana kropļo tirgu, tāpēc cieš parastie strādnieki un godīgie uzņēmēji.
5. Panākt valsts augstskolu atzīšanu Eiropas Savienībā, lai ar mūsu diplomiem cilvēki varētu strādāt jebkurā valstī, nevis uzreiz nonāktu melnstrādnieku kārtā. Tas radītu augstāku vērtību arī mūsu pašu izglītībai, kura pašlaik patiesībā lielākoties atražo algas pasniedzējiem, un daudzos gadījumos vienīgā izglītības vērtība ir diploms.
6. Nekādā gadījumā nebalsotu par partiju, kura paredz vēl samazināt ierēdņu aparātu. Toties balsotu par to, kas paredz samazināt birokrātiju. Birokrātija ir procedūru kopums, kas nepieciešams, lai panāktu valsts apstiprinājumu kaut kam. Šo jomu vajadzētu samazināt. Bet valsts līdz šim dara otrādi – palielina birokrātiju, bet samazina ierēdņu aparātu. Rezultātā strādājošo mazāk, birokrātijas vairāk, uzņēmējiem grūtāk, un bezdarbniekiem arī nav, par ko pirkt viņu preces. Ir jādomā par to, kā palielināt ierēdņu devumu valsts ekonomikā, nevis par to, kā samazināt viņu skaitu un palielināt viņiem darbu apjomu.
7. Diezgan nereāla prasība, bet tomēr minēšu – līdzvērtīgi tirgus nosacījumi visiem enerģijas ražotājiem. Būtu nepieciešams valstij saglabāt elektrības tīklus sev, bet enerģiju iegādāties no piegādātājiem. Šāds modelis pašlaik darbojas Dānijā. Vai kļūs lētāk? Diez vai, bet varētu nepalikt dārgāk, jo tas palielinātu konkurentu skaitu enerģijas tirgū. Valstij vajadzētu attīstīt zinātni šajā virzienā, lai nākotnē dažādas enerģijas gūšanas iekārtas ražotu paši, nevis iepirktu no ārzemēm. «Latvenergo» kā elektrības ražotāju varētu privatizēt, tāpat arī «Lattelecom». Var atstāt arī «Lattelecom» modeli, kas pašlaik strādā ļoti labi, – 51 procents valstij, 49 procenti akciju – privātajam investoram.
8. Atļaut strādāt tikai Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, kuriem ir zināmi to privātie īpašnieki. Iemesls ir vienkāršs – uzņēmumu peļņas nodoklis ir jāatceļ kā tāds, nosakot, ka iedzīvotāju ienākumi no uzņēmumu dividendēm vai peļņas ir apliekami ar vismaz 35 procentu nodokli. Tagad uzņēmēji labāk izvēlas nevis maksāt algas, bet izņemt naudu dividendēs un samaksāt aploksnēs.
9. Vēl viens jautājums, par ko var pasapņot, bet ļoti vēlētos to sakārtot – neveiksmīgā skolas izglītības sistēma. Skolotājam ir jākļūst par saimnieku klasē, nevis par veiksmīgāku vai neveiksmīgāku mācību programmas «piedēkli», jāizveido normālas mācību programmas, kas beidzot tiešām būtu paredzētas dažādiem spēju līmeņiem, kā arī visas skolas un skolēni jānodrošina ar mācību līdzekļiem. Ar piebildi – katrā priekšmetā vienu mācību grāmatu, nevis kā tagad, kad mācību grāmatas ir vairākas, klāt nāk darba burtnīcas, papildu materiāli un vēl kaut kas. Jābūt publiski pieejamiem mācību līdzekļiem ar atbalstu skolotājiem.
Varētu jau vēl saukt vairākas idejas, kuru realizāciju tiešām vēlētos redzēt, lai arī jāatzīst, ka ne viena vien no tām sastaptu lielu pretestību, jo kādam nāktos zaudēt vieglus ienākumus, bet citiem padomāt nedaudz vairāk nekā līdz šim. Un vienu varu pateikt skaidri – ja Latvijas žurnālisti tiešām pamanīs kādu partiju, kurai ir jaunas, noderīgas idejas, laba programma un ticamība tam, ka šīs partijas politiķi solīto var paveikt, visi tiks informēti. Bet pašlaik partijas bļaustās par cīņu ar oligarhiem, izplata mūžam novecojušos nacionālos saukļus, cīnās ar godīgajiem un negodīgajiem uzņēmējiem un ir pārliecinātas, ka tiks nākamajā Saeimā. Nekā pozitīva.
