Kad sarunā pieminu – dzīvojam kopā ar vīramāti, paziņa smagi nopūšas: «Es zinu, cik tev ir grūti.» Līdzjūtīgu attieksmi saņemu ne pirmo reizi. Par tematu «vīramāte – vella māte» sacerēts kaudzēm anekdošu, uzņemtas kinofilmas ar…Es…
Es un vīramāte esam dažādu paaudžu cilvēki. Atšķirīgi augušas, skolojušās un profesijās strādājušas. Arī temperamenti mums nesaskan. Tā varētu turpināt vēl… Taču mēs abas mīlam vienu vīrieti, kļūdījos, divus – vīramātes dēlu un mazdēlu, manu mazo ķiparu. Mums saskan vairākas dzīves vērtības – ģimene, darbs, draudzība… Lielākoties esam saticīgas, kašķi speciāli nemeklējam.
Saticība ir ļoti svarīga kopdzīvē. Visbiežāk cilvēkiem ir viens mērķis, atšķiras tā sasniegšanas veidi. Bieži kļūdāmies svešo, atšķirīgo vai nesaprotamo nosaucot par sliktu. Piekrītu psihologu un diplomātu teiktajam – nav sliktu cilvēku, ir dažādi ļaudis. Par kriminālām nosliecēm pašlaik nerunāju. Nozīmīga ir cieņa citam pret citu un optimisms. Lai cik būtu grūti, vienmēr var jau vēl sliktāk būt. Novērtēju doto un pateicos par to. Mēs tiecamies uz labo. Ne vienmēr izdodas, bet dzīve nav rožu dārzs…
Savā ziņā, protams, ka man ir grūti. Mana vīramāte garšīgi gatavo ēst, marinē, skābē un vāra ievārījumus. Savulaik viņa klāja galdus kāzās. Mamma ar profesionāļa izveicību strādā dārzā, izmantojot dārzniecībā desmit gados gūto pieredzi. Siltumnīcā briest tomāti un gurķi, dobēs kuplumā pieņemas garšaugi. Turklāt vīramāte pēc profesijas ir šuvēja. Viņa ir ļoti čakla. Dzīves rūdījumu devusi piedzimšana un augšana izsūtījumā Sibīrijā. Kas atliek man?! Uztvert kopdzīvi par lielo iespēju, dzīves izaicinājumu. Mana mamma nomira, kad biju kļuvusi tikko kā astoņus gadus veca. Viņas vienmēr pietrūks… Iespējams, man paveiksies ar vīramāti.
