Par eņģeļiem var kļūt pavisam parasti cilvēki.Tas notiek, kad avarējušu autosportistu dzīvības izglābj skatītāji, kad tikko pilngadību sasniegusi vecākā māsa uzņemas atbildību dzērājmātes vietā un audzina jaunākos brāļus un māsas, bet lauku uzņēmējs gluži vienkārši apģērbj un apauj tuvākās skolas trūcīgos audzēkņus. Lasot žurnāla «SestDiena» 2012. gada pēdējā numurā apkopotos stāstus par cilvēkiem, kuri godināti kā «Latvijas lepnums», jūtu apbrīnu, cieņu un aizkustinājumu. Priecājos par viņiem un tiem vēl 500 cilvēkiem, kuri tika ieteikti šai balvai. Par «Latvijas lepnumu» nosauktie negaida kādu taustāmu atlīdzību par to labo, kas ir un tiks veikts. Gluži vienkārši labestībai nav naudā izsakāmas cenas. Līdzīgi ir audžuģimenēm, kuras kopā ar savējiem audzina, skolo un samīļo citu bērnus. Tādus, kuriem jau kopš nākšanas pasaulē bijis jācieš no savu tuvāko cilvēku pāridarījumiem. Viņi, būdami pavisam maziņi, pat nezināja, ka var dzīvot citādāk. Viena no mūsējām – pensionāre Biruta Stepiņa – ir bijusi «Latvijas lepnums», citi – Lilita un Jānis Seržāni – bija ieteikti.Bet kur lepnums, tur arī kauns, nu vismaz tāda jocīga izjūta. Žurnālisti atklāja, ka pirms gadumijas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļiem atalgojums paaugstināts vairākkārt, sasniedzot pat 8,5 tūkstošus latu mēnesī. Pagājušajā nedēļā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja ieceri, ka tiešām viņiem esot jāmaksā daudzkārt vairāk. Tas esot neatliekami vajadzīgs, lai motivētu valdes locekļus gluži vienkārši strādāt… Citādi nekā, nestrādās ar’.Kas par to, ka skolotājiem, policistiem, mediķiem un daudziem citiem krīzes sajoztā josta vēl nav atlaista vaļīgāk. Ir mūžvecas patiesības, kā šī: «Labi pārvaldītā valstī jākaunas, ja esi trūcīgs. Slikti pārvaldītā valstī – ja esi pārticīgs.» Tā teicis ķīniešu filozofs un skolotājs Konfūcijs, kurš dzimis 551. gadā pirms mūsu ēras.
