Saeimas deputāti mīlestības dienā, 14. februārī, ar īpašu mīlestību pret savu valsti un tautu ratificēja pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, neatbalstot 4. panta 1. punktā paredzētās strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu viņiem un ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus.Manu radu ģimenē visi ir ārsti – sieva un vīrs ir profesori, strādā praktiski slimnīcā un skolo topošos mediķus Latvijas Universitātē. Meita izcili studē medicīnu. Dēls ir ārsts interns, kurš nespēja noskatīties, ka mamma nevar atļauties sev nopirkt normālus ziemas zābakus, nokārtoja vācu valodas eksāmenu un atrada ārsta asistenta vietu kādā Vācijas slimnīcā. Tur viņš saņem mēnesī 3000 eiro, īres maksa par slimnīcas dzīvokli ir simboliska, un puisis mammai var nopirkt kaut desmit pārus zābaku. Lieki piebilst, ka medicīnas profesore Latvijā nesaņem pat pusi no jauniņa ārsta asistenta algas Vācijā.Ģimenē to uztver kā milzu pazemojumu, tālab radi tikko paziņoja savu lēmumu – visi dosies prom uz Vāciju, tiklīdz meita te beigs studijas.Tikmēr Latvijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) rīko sociālo kampaņu «Neriskē!», lai apkarotu kukuļošanu medicīnā. Kukuļošana, protams, ir slikta, tomēr man šķiet, ka risinājums ir pārspīlēts un ne no tās puses sākts. Turpinās Latvijas valsts maksāt ārstam internam mēnešalgu 200 latu, draudēs ar KNAB, tiesības uz normālu atalgojumu neatzīs, veselības sistēmai no budžeta piešķirs trīsreiz mazāku finansējumu nekā kaimiņvalstīs. Un tad kukuļošana būs izskausta, pacienti taps veseli un laimīgi, bet ārsti – pārlaimīgi? Nē, viņi turpinās aizbraukt uz Norvēģiju, Vāciju u. c. Ko darīt palicējiem slimniekiem, arī kravāties prom?Man, līdz šim esot pārliecinātai, ka nedrīkst pamest Latviju, ka visiem kopā te tomēr izdosies dzīvi mainīt uz labu, diemžēl nākas piedzīvot vilšanos pēc vilšanās. Manuprāt, Saeimas un valdības pēdējo gadu rīcība rāda, ka ļaudis tiek mērķtiecīgi izdzīti no valsts.
