Daudziem vīriešiem laika nastā ielikti divi vai trīs obligātajā militārajā dienestā padomju armijas rindās pavadītie gadi.Līdztekus daudzām negatīvām emocijām šis laiks ļāva izkopt virkni rakstura īpašību, kuras pēcāk dzīvē daudzkārt liktas lietā. No laika distances raugoties, ieguvumu un zaudējumu svars, šķiet, izlīdzinās, īpaši tādēļ, ka mainīt jau vairs neko nevar.Apjaušot tradīciju nozīmi kolektīvās dzīves veidošanā, ir izdarības, kuras tomēr vēlams izvērtēt. Viena no tādām savu laiku nokalpojušām tradīcijām, manuprāt, ir vīriešu sveikšana 23. februārī – bijušajā Padomju armijas un jūras kara flotes dienā. Atbalstot to patīkamo izjūtu gammu, ko izjūtam, apsveikumus saņemot, tomēr esmu pateicīgs, ka mani neviens šajā dienā neapsveica. Man nav kauns par saviem militārā dienesta gadiem, bet man nevajag to godināšanu šādā veidā. Protu vadīt auto, patīk teātris, sveiciet mani 27. martā – Starptautiskajā teātra dienā – vai oktobra pēdējā svētdienā, Starptautiskajā autotransporta darbinieku dienā. Tradīcija sveikt vīriešus okupantu armijas svētku dienā ir dzīva galvenokārt ne tikai tādēļ, ka esam vēl dzīvi mēs – piespiedu kārtā par padomju karavīriem bijušie. Vaina jāuzņemas arī šodienas Latvijas ideologiem, kuri nespēj stingri noteikt, par kādiem karavīriem un kad mums vajag runāt, domāt, atcerēties.11. novembri kā visu kādreiz ieročus rokā turējušo cilvēku godināšanas reizi neviens nav spējis iemiesot vispārējā svētku dienā. Kaut kādā svētdienā svinamā Tēvu diena arī ir līdz galam «neizveidots produkts».
