Pirms dienas pārkārtoju grāmatu plauktus. Notraušot putekļu kārtu, ar acīm pakavējos pie katras vāka.Zināma nostalģija pārņēma, rindojot bērnības dienu literatūru. Kaudzē krājas Žila Verna «Kapteiņa Granta bērni», «Noslēpumu sala», Astrīdas Lindgrēnes «Ronja – laupītāja meita», «Lennebergas Emīls», Lazara Lagina «Vecais Hotabičs», Keneta Greiema «Vējš vītolos», Zentas Ērgles «Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi» un citas. Atcerējos laiku, kad lasītkāre bija tik liela, ka bērnu literatūrai metu līkumu, bet mammas grāmatu plauktā meklēju to biezāko «bībeli», lai slepus zem deķa, izmantojot kādu gaismekli, to izlasītu. Tagad, lai jauno paaudzi ieinteresētu lasīt, ir jāpiesola dažādi labumi.Ar savu bērnības dienu grāmatu izlasi devos pie manējā vienpadsmitgadnieka, lai mēģinātu viņu ievilināt tajā pasaulē, kas reiz saistījusi mani pašu. Atbildē saņemu, ka tagad mode esot cita, lai labāk nopērku mūsdienīgāku literatūru – Džefa Kinnija «Grega dienasgrāmatas» sesto daļu, kuru viņš vēl nav paguvis iepazīt. Lai mans gājiens nebūtu veltīgs, nospriežu, ka jāslēdz darījums. Jānāk pretī un jāgādā vēlētā grāmata, bet par to zēnam vajadzēs izlasīt arī kādu no maniem krājumiem. Tā puika ir ar mieru. Visticamāk, viņa izvēlētās grāmatas atlases kritēriji būs izdevuma biezums, burtu lielums un ilustrāciju skaits. Taču solis būs sperts. Kas zina, varbūt izlasīs pat visas, lai arī laikmetam neatbilstīgas.Latvijā veiktie pētījumi atklāj, ka skolas vecuma bērni lasa maz, kļūstot pieaugušākiem, – vēl mazāk. Pesimistiskākās prognozes liecina, ka lasīšanas prieku izskaudīs sociālo tīklu radītā virtuālā pasaule. Lai tā nenotiktu, eksperti aicina vecākus darboties ar bērniem. Ja bērns jau no mazotnes redzēs, ka mamma un tētis lasa grāmatas, viņā nostiprināsies pārliecība, ka lasīt ir labi.
