Svece turpina degt, tās liesma kvēlo, vien blāvais siltums sācis pamazām dzist. Ar dzejnieka Imanta Ziedoņa aiziešanu mēs attālināmies no laikmeta, kurš sev līdzi aiznes arī savas garīgās virsotnes.Bauskā, tagadējā Rātslaukumā, reiz ēkā, kuras vairs nav, bija grāmatu veikals. Vēlāk pilsētā tika uzbūvēts grāmatu nams «Liepa» – celtne, kuras divus stāvus piepildīja garīgums. Vai atceraties, kā stāvējāt rindā no rīta melnuma, lai pulksten desmitos būtu pirmo divdesmit laimīgo vidū, kuriem bija iespēja nopirkt kādu no jauniznākušajām Imanta Ziedoņa grāmatām? Bija laiki, kad cilvēki stāvēja rindā pēc grāmatām. Rakstniece Nora Ikstena Latvijas Radio šo laiku tēlaini nodēvēja par laikmetu, kad latviešiem dzejnieki bija dievi.Taču šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Grāmatu nams «Liepa» jau sen kā nonācis naudas turētāju varā. Zīmīgi, ka līdztekus finanšu pasaules darboņiem tajā ir arī tirgotava, kurā var iegādāties lietotus apģērbus un apavus. Tas gan nenozīmē, ka dzeja ir pazudusi no mūsu ikdienas. Kad 27. februāra vakarā sociālajos tīklos izplatījās ziņa par Imanta Ziedoņa aiziešanu, «Twitter» milzu tempos piepildījās ar dzejnieka vārsmu citātiem. Vairākums «čivinātāju» bija jauni cilvēki. Tas ļauj cerēt, ka ir tiesa Māras Zālītes teiktais portālā «Delfi: «Pašlaik zaudējuma izjūta dominē, bet gribas teikt līdzīgi kā reiz Ziedonis par Aleksandru Čaku – lielie kalni ir jānolīdzina ar zemi, katram ņemot pa saujai un berot kabatās. Tad kalns ir sadalīts pa pusotra miljona sirdīm. Pēc tam var sanākt kopā un sabērt kalnu no jauna.» Tev taču ir kabatā saujiņa Ziedoņa? Glabā to, reiz noteikti noderēs.
