«Mūsu valodai netrūkst nedz smalkuma, nedz daiļuma, nedz bagātības, nedz veiklības.» Tā reiz teicis valodnieks Atis Kronvalds.To savā daiļradē lieliski pierādījis ievērojamais latviešu rakstnieks, dramaturgs un dzejnieks Rūdolfs Blaumanis. Viņa 150. dzimšanas dienai veltītus domrakstus aprīlī rakstīja Misas vidusskolā. Tāda tradīcija mums ir jau gandrīz 20 gadu.Domrakstu dienā šogad piedalījās visu klašu skolēni. Izvēloties vienu no trim tematiem, audzēkņi pauda savas domas un izjūtas, gan rakstot pateicības vēstules saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, gan arī domājot par draugiem, par sevi šai pasaulē pašlaik un nākotnē. Daudzi skolēni rakstīja par savas sirds gadalaikiem vai par to, ar ko viņi patiesi var lepoties. 12. klases audzēkņi sacerēja domrakstus par Ojāra Vācieša daiļradi.Turpinot senu tradīciju, kuru savulaik Kalna Kaibēnu skolā ieviesa skolotājs Matīss Kaudzīte, labāko darbu autori skolas līnijā saņēma pa ābolam. Skolas sapulcē tika citēti fragmenti no domrakstiem.Rindas no 10. klases skolēna Aleksandra Sadovina sacerējuma: «Reiz katram no mums nāksies ieskatīties sevī un pajautāt, vai tas, kā es dzīvoju, dara mani laimīgu. Vai tas, kā es izturos pret citiem, ir atbilstoši ētikas normām? Tikai tad, kad mēs paraugāmies uz sevi pašu, sākam saprast citus cilvēkus.Ieskatos sevī un redzu zēnu, kas sēd skolas solā un raksta savas domas. Tas esmu es. Jaunietis, kas nebaidās izteikt to, ko domā, zēns, kas nespēj domāt un rīkoties sekli kā lielākā daļa mūsdienu pelēkās masas. Es dzīvoju ar šo domu un zinu, ka man vēl daudz kā laba priekšā.»Maijas Pūnes, 11. klases audzēknes, pārdomas: «Sveiks, lai kas Tu arī būtu! Es vēlos pateikties. Nezinu, par ko tieši, nezinu, kam tieši, bet tas nebūs nekāds grēks, ja es pateikšos kaut vai tikai par šo dienu. Plānoju šo vēstuli pārlasīt pēc pāris gadiem. Ceru, ka tad man būs vairāk cilvēku, kam pateikties. Pie viena vēlos pateikties visiem, kuru dēļ esmu tieši tāda, kāda esmu. Tātad – ikvienam!» Mātei pateicību savā darbā pauž 7. klases audzēknis Lauris Kazlausks:«Pateicos Tev, mammu, ka Tu atbalsti mani gan laimē, gan nelaimē, priekos un bēdās. Paldies, ka iemācīji mani staigāt un runāt. Kā Tu priecājies, ka pirmais vārds, ko izrunāju, bija «mamma»! Paldies, ka biji kopā ar mani pirmajā skolas dienā, ka uztraucies, ja laikus nepārnācu mājās. Paldies par visu, visu, ko esi darījusi manā labā un man par prieku.»
