Tuvojas šī mācību gada noslēgums, un tas raisa man atmiņas par Mežgaļu skolas 70 gadu jubilejas sarīkojumu pagājušajā gadā. Vēlos dalīties savos iespaidos par tikšanos savā vecajā skolā pērn 20. oktobrī. To gaidīju ar nepacietību un cerību par savu pirmo skolu uzzināt ko vairāk. Gadu desmitos ir mainījies daudz kas gan sabiedrībā, gan konkrēti skolā.Pasākumā biju vecākais (1950. ga-da izlaidums) un vienīgais tā gada absolvents. Vēl bija viens 1955. gada absolvents, kuru gan nesatiku.Mācības sāku uzreiz 2. klasē 1944. gada oktobrī. Skola tikko uzcelta, pārcietusi divu armiju plosīšanos. Skolas apkārtni veidojām mēs – to gadu skolēni un skolotāji.Ko gaidīju jubilejas sarīkojumā? Gribēju dzirdēt, kā skolā ienākusi šodiena – 220 voltu strāva, ūdensvads, kanalizācija ar tualetēm iekštelpās, kā gadu gaitā mainījies kabinetu aprīkojums, kad parādījies internets, elektroniskā dienasgrāmata. Būtu bijis interesanti izstaigāt kabinetus, arī mājturības klasi, apskatīt sporta zāli. Saprotu, ka nevajadzēja gaidīt piedāvājumu, varēju jau pats visu to meklēt.Atmiņās kavējās tikai pēdējo gadu direktori, stāstot, ka nācies strādāt labā kolektīvā.Domāju, ka citiem bijušajiem audzēkņiem vakars bija interesantāks, jo pēdējo gadu desmitu absolventi bija pulcējušies kuplāk, organizētāk. Arī tikšanās telpas viņiem bija ierādītas ērtākas, tuvāk zālei.Uz jubilejas sarīkojumu biju paņēmis dažas senas fotogrāfijas un savu 1949./50. mācību gada uzdevumu burtnīcu, lai to atstātu skolai. Tas viss velti.Pēc oficiālās daļas, laiciņu pastāvējuši kāpnēs un gaitenī un nesagaidījuši aicinājumu uz turpmāko, devāmies mājup uz savu Ogres novadu.Gaidīju ko vairāk. Ceru, ka turpmākie jubilejas sarīkojumi tiks rīkoti interesantāki, ar lielāku pietāti pret seno gadu absolventiem.
