Negāciju nomākto ļaužu nevēlēšanās zināt, kas patiesībā notiek, varbūt palīdz kādu laiku saglabāt veselību, taču nekādi neuzlabo valsts un pašvaldību iestāžu darbu sabiedrības labā.
Savulaik dzirdēju pārmetumu, ka presē publiskotas pedagogu algas, ko nosauca pašvaldības deputāti, lai attaisnotu novada administrācijas atalgojuma celšanu. Žurnālisti esot vainīgi, ka tautā izcēlusies neapmierinātība iespaidīgo summu dēļ. Tā arī nesaklausīju izpratni, kurš īsti vainīgs – tas, kurš rīkojas nepareizi, vai tas, kurš par to izstāsta. Turklāt būtu jāpierod, ka demokrātiskā sabiedrībā tēriņi no nodokļu maksātāju līdzekļiem ir publiska informācija. Nereti gan tā ir grūti iegūstama, jo varētu sagraut mītus par valsts sektora darboņu godīgumu, nesavtīgumu vai zemu atalgojumu.Nule noklausījos pamācību par to, kā (ne)vajadzēja rakstīt par Iecavas novadā izplatījušos tuberkulozi. Mācītājam nav sakara ne ar žurnālistiku, ne medicīnu, varbūt tāpēc visu zina labāk. Tomēr pēc ziņas publiskošanas sarosījās iedzīvotāji, prasot skaidrojumus atbildīgajiem. Turklāt radās pamatots jautājums – kāda ir pašvaldības loma procesā, kura rezultātā kopš brīvvalsts atjaunošanas vienā konkrētā ciematā koncentrējies tik iespaidīgs slānis sociālā riska ģimeņu? Pagaidām tas nav atbildēts, bet varbūt nākotnē…Lai arī cik nepatīkama būtu vēsts, labāk tomēr zināt, kas notiek, lai spētu situāciju mainīt, nevis turēt galvu smiltīs kā strausam, atstājot apdraudētas vārīgākās ķermeņa vietas. Tāpēc ne tikai žurnālistiem, bet pašiem iedzīvotājiem nav jāsamierinās ar neatbildētu vēstuli iestādei, noklusētu lēmumu vai tā pamatojumu, prasot ziņas atklāt laikus un par velti, nevis cenzētas un par maksu.
