Ar Rīgu vienmēr esam lepojušies. Priecājamies, ka Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu.
Iebraucot Rīgā, parasti ir kārtojami daudzi svarīgi uzdevumi, kas saistīti ar pārvietošanos pilsētas robežās, izmantojot sabiedrisko transportu. Biļetes cena ir noteikta ļoti augsta. Galvaspilsētas pašvaldības vadītāji plašākai Latvijas sabiedrībai līdz šim nav izskaidrojuši, kā tā veidojas, atklājot reālos cenas komponentus.
Nosakot iebraucējiem citādu maksu par sabiedriskā transporta izmantošanu, pilsētas vadītāji ir pieļāvuši turpmāk pilsoņu šķirošanu atkarībā no viņu dzīvesvietas. Ārpus Rīgas dzīvojošo diskriminācija aizvaino arī galvaspilsētas viesus. Šaubos, vai Rīgas tagadējās vadības sabiedriskā transporta pro-blēmu risināšanu varētu vērtēt kā kulturālu attieksmi pret valsts iedzīvotājiem kopumā. Kur palicis godaprāts, vēloties ignorēt pat Latvijas Republikas Satversmē deklarēto visu cilvēku vienlīdzības principu un tiesību ievērošanu.
Domāju, ka ir pienācis laiks rūpēties par tādu vadītāju atsaukšanu no amatiem, jo Rīga taču nepieder rīdziniekiem vien. Ko Rīgas sabiedriskā transporta izmantošanas drosmīgie pārkārtotāji varēs pateikt tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri dzīvo lauku novados, citās lielās pilsētās un daudzus gadus, pat visu darba mūžu, ir veltījuši Rīgas labā?
Ceru, ka šīs dažas rindiņas izsauks plašāku domu apmaiņu. Arī citu Latvijas lielo pilsētu un novadu pašvaldībām būs kaut kas sakāms šajā jautājumā, un to viedoklis ir pienācīgi jāizvērtē.
«Man pašam kungam būt»
Agrā rīta stundā pirms pamošanās sapnī kāds man teica:
Kam pieder lauki, meži,
Pār ezeriem kūpošā migla
Un saules stars pār rudzu druvu,
Tam pieder valsts.
«Man pašam kungam būt,
Man pašam arājam.»
Šie svētie vārdi skanēja
No pašas Rīgas senās
Ēvalda Valtera uzrunā.
Tad Rīga visiem lauku ļaudīm
Bij’ svētība un galvas pilsēta,
Kur izteikt savas domas, sāpes,
Kur pulcēties un dziesmu varā
Apliecināt vienotību, kopību
Ar tiem, kam senču saknes
Laukos, bet darbs ir aizsaucis uz Rīgu.
Pa pusei nomodā es sāku domāt –
Vai valsts un Rīga tagad atdalāmi?
Kam zirgs ir svešs, tie arklu nepazīst,
Tie tēva sētā sidrabainus dubļus redzējuši nav.
Un Rīgas vadītāji jaunie nu dižmanīgi domā:
Lauku cilvēks Rīgā –
Tie taču ļauži citā šķirā.
