Šonedēļ virtuālajā vidē aprunājos ar trim ārzemniekiem. Katrs bija atšķirīga vecuma un no citas valsts, sarunu tēmas dažādas, tomēr secinājumi – līdzīgi.
Astoņpadsmit gadus vecs grieķis stāstīja, ka viņa valstī viss ir «dimbā» – nevar dabūt darbu. Vaicājot atklājās, ka tā gluži nav – strādāt var, bet atalgojums neesot tik liels kā pirms krīzes. Ar 500 eiro mēnesī viņam nepietiek, lai sev un draudzenei īrētu dzīvokli. Minēju, ka tas nu gan šajā vecumā ir par daudz prasīts un viņu krīze nav nekas salīdzinājumā ar Baltijas valstīs pārdzīvoto. Grieķis palika pie sava – tas esot gluži vai pasaules gals.
Septiņpadsmit gadus vecs lietuvietis nostājās manā pusē, gan apgalvojot, ka patstāvīgai dzīvei bijis gatavs 15 gadu vecumā, arī citi tautieši nobriestot tikpat agri. Jautāju – vai tad lielai daļai jaunatnes prātā nav tikai alkohols un «zālīte»? Jā, «zālīte» ir laba, viņš piekrita. Nevarot zināt, kad pienāks pasaules gals, viss jāizmēģina, lai nav nekas jānožēlo. Nedomāju, ka tas apliecina briedumu.
Ungārietei, kas ilgāku laiku dzīvo Japānā, ir nedaudz zem 40. Viņa atklāja, ka narkotikas nav mēģinājusi un nejūtas zaudētāja. Naudu viņa izmanto ceļošanai, bet ar radiem esot slikta pieredze – viņi atsūtītos līdzekļus izmantojuši apreibinošo vielu iegādei.
Sieviete par abiem jauniešiem noteica – viņiem vēl daudz jāmācās, un es viņai piekritu. Vai, sasniedzot pilngadību, katram vajag savu mājokli? Atsevišķi mitekļi vienai dzimtai pašlaik var nebūt izdevīgi. Mūsu senči zem viena jumta dzīvoja trijās paaudzēs un nebija nelaimīgi. Turklāt atsvešināšanās mūs nedara laimīgus, tādēļ piepildījums tiek meklēts ar citiem līdzekļiem.
Moralizēt ir grūti, jo jaunā paaudze pieaugušajos neklausās, bet gandrīz vienmēr pieaugoties piekrīt, ka viņiem bijusi taisnība.
