Ceļosim! Paradoksu un kontrastu zeme šodien līksmo Pavasara svētkos.
Pasaules Tūrisma organizācija lēš, ka ap 2020. gadu Ķīna kļūs par visvairāk apmeklēto valsti. Lai arī šī zeme ir otrā lielākā planētas piesārņotāja aiz ASV, tās unikālais kultūrvēsturiskais mantojums un dabas ainavas piesaista aizvien vairāk ceļotāju. Pērn oktobrī arī es un kompanjone no Rundāles Solveiga bijām viņu pulkā.
Ķīna mani pārsteidza ar to, ka nevienā stacijā un viesnīcā, lai cik mazā pilsētiņā – ķīniešu izpratnē – tā arī atrastos, man ceļojuma somu nevajadzēja ne celt, ne nest – visur bija kofera ritenīšiem piemērotas brauktuves vai eskalatori, vai lifti. Daudzās Eiropas Savienības pilsētās ar bagāžas pārvietošanu ir grūtības.
Ķīniešu dzīve pārsteidz ar apbrīnojamu praktiskuma, simbolu un rituālu, un tēlainības savienojumu. Pie mums, piemēram, pierasti uzraksti «Nepostiet apstādījumus!», bet Ķīnā parkos un dārzos lasām: «Lai jūsu mīlestības pilnās rūpes ļauj puķēm plaukt un bambusiem zelt!»
Jokos daudz patiesības
Lai arī Ķīnā daudz ko nav iespējams saprast, ja vien ir izdevība, turp jābrauc, kaut vai tāpēc, ka senākas līdz mūsdienām izdzīvojušas civilizācijas nav. Zīdu ķīnieši izgudroja un izmantoja 8000 gadus, pirms to iepazina eiropieši, senie romieši domāja, ka viņu zīda tērpi jau gatavi aug kokos… Arī pašlaik tik populārā horoskopu zināšanu krātuve pie mums ienākusi no Ķīnas.
Angļu zinātnieks Fransiss Bēkons ir teicis, ka trim izgudrojumiem – papīram, kompasam un šaujampulverim – cilvēces vēsturē ir lielāka nozīme nekā visām reliģijām, astronomu pētījumiem un iekarojumiem. F. Bēkons nomira, tā arī neuzzinājis, ka visas šīs lietas radītas Ķīnā.
Mēs diezgan bieži jokos pieminam Ķīnu, stāstām anekdotes: «Pati pirmā valsts, kurā iegriežas Ziemassvētku vecītis, ir Ķīna – lai piekrautu maisu ar dāvanām.» Folklorizējies teiciens: «Šajā pasaulē tikai dažas lietas ir no Dieva, visas pārējās – no Ķīnas». Jokos ir daudz patiesības… Stambulas lidostā, kur ilgi nācās gaidīt lidojumu uz Pekinu, mēs, laiku kavējot, smejot pētījām savu apģērbu un somiņu ražotājvalstis – lai kāds zīmols bija, viss izgatavots Ķīnā. Kā lai negribētos savām acīm skatīt kaut mazmazītiņu daļu no šīs unikālās zemes?
Sociālisms un miljardieri
Laukos nebiju, tur valdošo nabadzību neredzēju un nevaru apstiprināt stāstu, ka ķīnieši gultā guļ pārmaiņus, jo tā ir tikai viena. Tas, ko skatīju tūrisma maršrutā, patiesi iespaidoja un pārsteidza. Taču – vai tūristes acīm vērotā ir īstā Ķīna?
Paradoksu un kontrastu pārpārēm. Kaut vai dīvainais sociālistiski komunistiskās iekārtas savienojums ar tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības strauju attīstību. Pasaules miljardieru topā ienāk ķīnieši, viņu vidū ir arī jaunas sievietes, bet valsti turpina vadīt vienīgā komunistiskā partija, bijušo līderi Mao Dzedunu turpina pielūgt, uz naudas ir viņa portrets, un sarkanais karogs ar piecām zvaigznēm – vidū lielākā simbolizē kompartiju, četras apkārt – zemniekus, strādniekus, armiju un inteliģenci – turpina plīvot.
Pilnīgi neaptverami ir skaitļi, ko nākas sastapt Ķīnā, – gan senie gadskaitļi, gan pilsētu iedzīvotāju daudzums, gan cenas. Visu ceļojuma laiku mūs pavadīja ķīniešu gide Linda, īstajā vārdā Vanga Da Džīna. Tie ķīnieši, kuri strādā ar ārzemniekiem, pieņem citzemniekiem saprotamākus un vieglāk izrunājamus vārdus. Lindas pilsēta ir burvīgā Sudžo, kurā, viņas izpratnē, ir maz iedzīvotāju – tikai 10 miljoni. Kad pateicu, ka manā pilsētiņā Bauskā mīt 10 tūkstoši, nesatricināmi mierīgā gides seja izbrīnā nedaudz savilkās, un iestājās klusums. Jaunā sieviete mēģināja manis teikto saprast, bet apjukumu neizrādīt, kā tas ķīniešiem pieņemts.
Vairs nebrīnījos par gidu aprakstītajām cenām un sadzīves kārtību – piemēram, jāsamaksā 16 tūkstoši dolāru, lai varētu iestāties rindā automobiļa pirkšanai, kas maksā 100 tūkstoš dolāru. Vienā un tajā pašā Šanhajas veikalā apakšveļa maksā 200 dolāru un «Lacoste» zīmola džemperis – 10 dolārus. Droši vien viltojums, bet kāda gan starpība, jo viss tāpat tapis šajā «šuvēju lielvalstī»…
Nemiers pie Miera vārtiem
Ķīnieši ir pieraduši pie pārmaiņām un vienmēr paliek nesatricināmi. Pilnīgs miers. Tautas miljoni, bet nejutu nogurdinošu drūzmu. Pats apbrīnojamākais – kā viņi sevi un dzīvi organizē.
Nemiers pārņēma vienīgi Tjaņaņ-miņa laukumā Pekinas centrā, kas ir lielākais pilsētlaukums pasaulē: tā garums ir 880 metru, platums – 500 metru. Laukuma vārds aizgūts no Tjaņaņmiņa jeb Debesu miera vārtiem, kas ieved bijušajā ķīniešu imperatoru pils kompleksā Aizliegtajā pilsētā. Aizliegtā, jo nekad neviens, kas nepiederēja valdnieku galmam, tur nedrīkstēja ieiet. Paradoksāli, kā daudz kas Ķīnā. Debesu miera vārtu laukumā nemiers… bezgala daudz ļaužu garumgarās rindās uz Mao Dzeduna mauzoleju, kas man pozitīvas asociācijas neraisa… un vēl atmiņas par protestējošo studentu apšaušanu šajā vietā 1989. gada 4. jūnijā.
Pārlidojumā no Džendžouvas uz Šanhaju laikrakstā «China Daily» (Ķīnas dienas avīze) izlasīju, ka valsts ekonomikā noteikts virziens pastiprināti pievērsties apkalpojošās jomas uzlabošanai un tūrisma infrastruktūras pilnveidei. Tas dzīvē redzams. Pie Šaoliņas klostera, sena kungfu cīņas centra, nesen uzbūvēti plaši autostāvlaukumi trīs līmeņos – viens privātajām mašīnām, otrs – satiksmes autobusiem, trešais – tūristu busiem, un nekādas drūzmas. Mans paziņa fotogrāfs Ķīnā bija pirms trijiem gadiem, pēc tam brīdinot par tualetēm bez podiem, durvīm un papīra. Pērn rudenī tūrisma objektos tas bija liels retums – visas tualetes bija aprīkotas eiropeiski. Lai gan ķīniešu piedāvājums bez poda, kur ūdens noskalošanai ar kāju jāpiespiež pedālītis, manuprāt, publiskās vietās ir veselībai nekaitīgāks…
Sācies jaunais – Zirga – gads
Šodien, 31. janvārī, Ķīnā un citviet Dienvidaustrumāzijā tiek svinēts Jaunais gads. Tie ir īsti ģimenes svētki, kas iezīmē ziemas beigas un pavasara iestāšanos, tālab tas tiek saukts par Pavasara festivālu. Ķīniešu Jauno gadu svin ziemas jaunmēnesī, kad beidzies pilns Mēness cikls. Katru gadu datums mainās, bet tas ietilpst periodā no 21. janvāra līdz 21. februārim. Ik gads Ķīnā ir saistīts ar kādu no 12 dzīvniekiem un kādu no pieciem elementiem – koku, uguni, zemi, metālu, ūdeni.
Ķīniešu Jaunā sagaidīšanas tradīcijās simboliem velta lielu uzmanību. Māju un sabiedriskās vietas dekorē ar sarkaniem elementiem, jo tā ir laimes un bagātības krāsa. Izgrezno ar svaigiem ziediem, svarīgākais, lai tie būtu izplaukuši. Spēcīga ietekme ir baltām narcisēm un krizantēmām, jo tās apliecina veselību, labklājību un laimi. Telpu dekorē ar apelsīniem, kas simbolizē bagātību. Lai Jaunais gads būtu saldāks, liek trauku ar astoņiem dažādiem žāvētiem augļiem. Cipars «8» simbolizē ilgu mūžu. Svētku galdam jābūt bagātīgi klātam – ar augļiem, ceptu pīli, dārzeņiem, rīsiem, zupu. Ļoti bieži galdā liek cūkas galvu, tāpat kā latviešu saulgriežu svētkos.
Pirms svinēšanas noteikti iztīra un sakārto māju, nopērk jaunas drānas, ko svētkos vilkt mugurā, protams, sarkanā krāsā. Rituāls ir papīra drēbju, naudas, arī papīra automobiļu dedzināšana – tā piemin aizgājējus un dedzinot nosūta šos priekšmetus senču gariem, kuri tos varētu lietot. Dāvanas ir Pavasara festivāla daļa, tradicionāli tā ir nauda, kas likta sarkanā aploksnē.
Turpmāk vēl par ķīniešu virtuvi, zīdu, hieroglifiem…
UZZIŅAI
Dažas grāmatas Ķīnas iepazīšanai:
Ceļvedis «Ķīna», apgāds «Zvaigzne ABC»;
«Ķīniešu senie domugraudi», sastādījusi Ieva Kaugure, apgāds «Nordik»;
«Ķīniešu sakāmvārdu pasakas», tulkojusi Zane Mellupe, izdevējs – A. Mellupes SIA «Likteņstāsti»;
Veihueja. «Šanhajas mīlulīte», apgāds «Atēna»;
Šana Sa. «Valdniece», Jāņa Rozes apgāds;
Žozē Frešs. Triloģija «Zīda imperatore», apgāds «Atēna»;
Enčī Mina. «Imperatore Orhideja», apgāds «Atēna»;
Enčī Mina. «Kļūstot par Mao kundzi», apgāds «Atēna»;
Deivids Bols. «Ķīnas vilinājums», apgāds «Tapals».
