Senā dzīvesveida skolas nodarbība «Zīlēšana ar Taro kārtīm» Bauskas pils muzejā pulcēja kopā ne tikai maģijas piekritējus, bet arī ziņkārīgus iesācējus, kas tikai sāk iepazīties ar kāršu spēku.
Pirmsākumi neskaidri
Taro kārtis Eiropā izmantoja 14. – 18. gadsimtā, taču to pirmsākumi nav skaidri zināmi, pastāstīja Bauskas pils muzeja speciāliste Ilona Ozola. Pastāv divas teorijas. Pirmā vēsta, ka Taro cēlušās Senajā Ēģiptē un uz Eiropu tās atveduši čigānu jeb romu tautības cilvēki. Otrs uzskats – tās ienākušas no Senās Ķīnas. Pierādījumu tam nav, vien hipotētiski pieņēmumi.
Senākās kārtis, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir Filipa Marijas Viskonti komplekts – kāzu dāvana augstdzimušam pārim. To kopijas saglabājušās un «izmētātas» pa visu pasauli. Mūsdienās izveidotas arī reprodukcijas.
Tolaik Taro kārtis bija ļoti ekskluzīvas, arī to pašizmaksa bijusi augsta, tāpēc turētas par dārgu velti. Tās pasniegtas kā dāvana augstdzimušām personām. Senajos aprakstos tās minētas pat kā vienkāršas spēļu kārtis ar azartisku piesitienu, bet 15. gadsimtā Viskonti ierobežojis to lietošanu, nosakot sodu par noteikumu neievērošanu. Kopumā kārtis veidotas ar astronomiskām, astroloģiskām, alķīmiskām un simboliskām nozīmēm.
Nostradama manuskripts
Nozīmīgs pavērsiens Taro izplatībā un pareģošanā pēc tām bija 1540. gads. Frančesko Markolini traktātā «Orākuls jeb domu dārzs» aprakstīta zīlēšana ar Taro kārtīm un 50 pamatjautājumi, kas bijuši aktuāli sievietēm un vīriešiem, abiem dzimumiem vienlīdzīgi. Grāmatā dots redzējums, ko kārtis saka, un psiholoģiski padomi kāršu licējam.
Svarīgs dokuments bija gaišreģa Nostradama manuskripts «Mihaela Nostradama pareģojumi» par Taro kārtīm, kas tapis pareģotāja mūža nogalē. To publicēja krietni pēc viņa nāves. Manuskriptu pētnieki 1994. gadā atrada Itālijas Nacionālajā bibliotēkā Romā. Pēc darba skicēm un piezīmēm 2012. gadā izgatavoja Taro kāršu kavu.
Līdz 17. gadsimta nogalei Taro kārtis netika atzītas. Viss notika dziļā slepenībā un tikai augstākajā sabiedrībā, jo bija pretestība no baznīcas. Taro kāršu izpratne, kas saglabājusies līdz mūsdienām, sāka veidoties 18. gadsimtā.
Vairāki komplekti
Irēna Batrama, iespējams, lielākās Taro kolekcijas īpašniece Latvijā, stāstīja, ka visplašāk cilvēkiem pazīstami Marseļas, Raidera Vaita un Kroulija Taro komplekti. Atšķiras to simbolika, mākslinieciskais stils, tomēr viss iekļaujas vienā jēdzie-
nā – Taro.
Pēc Viskonti struktūras Taro kavā ir 78 kārtis, 22 lielie un 56 mazie arkāni jeb tematiskās kopas. Tās sāka izplatīties ap 1500. gadu Francijā, un pamazām izveidojās tā kāršu kava, ko pazīstam kā Marseļas Taro. Tās ir pirmās plaši pieejamās kārtis, jo iepriekš tās tika zīmētas vienā eksemplārā augstmaņiem.
Tikai 18. gadsimta beigās Antuans Karls de Žalins izdeva grāmatu «Primitīvā pasaule», kur atklāj, ka Taro ir Senās Ēģiptes mantojums. Viņš neko nebija dzirdējis par senajiem pētniekiem, jo uzskatīja, ka ir pirmais, kas pievērsies Taro. Tajā pašā laikā cits franču okultists Eteila publicē darbu «Kā darboties ar kārtīm, ko sauc par Taro», kā arī izdod savas kārtis. Viņu starpā pastāvēja sacensība, jo abi uzskatīja, ka pirmie veidoja pamatu Taro lasīšanas tehnikai un metodēm. Eteila kārtis atšķīrās no Marseļas kārtīm, ko pazīst mūsdienās. Viņam bija daži sekotāji, taču kava tautā neaizgāja.
Rada jucekli
Būtisku pavērsienu deva Osvalds Virts, Šveices okultists. Viņš pārzīmēja Marseļas kavu pēc saviem ieskatiem, iekļaujot simbolus, kas līdz tam nedominēja. Piemēram, priesterienes kārtī parādās iņ un jaņ simbols, šaha galdiņa simbols – tumšā un gaišā atspoguļojums.
Raiders Vaits 1909. gadā Anglijā nolemj izveidot savu kavu. Tai pirmo reizi ilustrēti mazie arkāni, tātad nav tikai masta elementi un cipari. Viņš radīja jucekli, jo mainīja kāršu numerāciju. Vēl šobaltdien puse kāršu tiek izdotas vienā variantā, otra puse – citā. Līdz tam spēku apzīmēja kārts Nr. 11, taisnīgumu – Nr. 8, bet Vaits to apgrieza otrādi. Viens no minējumiem – tas saistīts ar astroloģisko secību.
Viņa sekotājs Alisters Kroulijs nolēma to visu nedaudz uzlabot. «Nedaudz» izvērtās par darbu piecu gadu garumā, un kava tika izdota 1969. gadā.
Ar Vaita un Kroulija izdevumiem sākās mūsdienu Taro, jo pēc viņiem kārtis nav būtiski mainītas. Līdz tam tika izveidotas 3 – 4 kavas gadā, turpretī pēc tam jau simtiem, jo parādījās modernisms, datori un drukas iespējas.
Tā kā kāršu kavu bija tik daudz, citi censoņi centās piesaistīt kārtis mitoloģijai, pasaules galam, ieinteresējot noteiktu auditoriju, tomēr zaudējot ezoterisko vērtību.
No kara līdz sirdslietām
Astroloģe Ivonda Freifalte ikdienā praktizē Taro. Tiem, kuri vaicā, kādas kārtis izvēlēties, viņa iesaka – jāsāk ar Taro ābecīti jeb Raidera Vaita kavu, jo vispirms ir jāapgūst pamati un simboli, lai brīvi «lasītu» vēstījumu.
«Mums visiem ir spējas, lai «lasītu» Taro. Galvenais, vai varam tajās ieklausīties,» iedrošina Ivonda. Senākos laikos Taro risināja globālākas problēmas, piemēram, valdniekiem meklējot atbildi uz jautājumu – vai sākt karu? Tagad pārsvarā tās «apspriež» personīgas dabas jautājumus. Apziņa domā ar vārdiem, bet zemapziņa – ar simboliem, tāpēc vajadzīgs laiks, lai iemācītos «lasīt» Taro.
Ivonda skaidro, ka kārtis neietekmē likteni, bet parāda noteiktā brīža situāciju. Mūsu pašu rokās ir darbības daļa. Tāpēc nozīmīga ir kāršu lasītāja personība, un tiem, kas piedalās, jābūt «uz viena viļņa».
Ja cilvēkam ir sava galva uz pleciem, no Taro nevar kļūt atkarīgs, kārtis ir tikai padomdevējs, saka lietpratējas. Kava ik pa laikam enerģētiski jāuzlādē. Ja cilvēks ir tuvs ar dabu, kārtis var likt zem akmens vai pie tekoša strauta, taču pilsētas vidē varot izlīdzēties arī ar baznīcas svecēm.
