Ungāri sevi dēvē par maģāriem kopš 896. gada, kad klejotājciltis no Vidusurāliem uz zirgiem ieradās tagadējā Budapeštas apkaimē. Šis ir Ungārijas dibināšanas gads.
Valsts platība ir 93 030 kvadrātkilometru un to apdzīvo 9,9 miljoni iedzīvotāju, 90 procentu ir ungāri. 2004. gadā Ungārija iestājās Eiropas Savienībā, pēc četriem gadiem pievienojās Šengenas zonai. Nacionā-lā valūta ir forinti, viens lats bija
400 forintu.
Karaļu vīna garša
Septembrī mēs, trīs Bauskas novada seniori, ar autobusu cauri Lietuvai, Polijai un Slovākijai ripinājām uz Ungāriju. Nonācām termālo minerālūdens baseinu klinšu alā Miškolca Tapolca. Tas ir unikāls dabas veidojums, Eiropā vienīgais baseins ar piecām zālēm un saunu kalnu alā. Siltajos baseinos ieguvuši veselībai pozitīvu lādiņu, apskatījām Tokajas pilsētiņu pakalnu un vīnogu dārzu ielokā.
Par Tokajas vīnu mēdz teikt: karaļu vīns – vīna karalis. Mēs tos nogaršojām Babiču ģimenes vīna pagrabā, pie novada dižākā vīndara. Degustēt vīnus 38 metrus dziļi pazemē nudien bija interesanti, bet jārēķinās, ka jātiek pa kāpnēm virszemē…
Egera – barokāla greznība Bika kalnos ar 56 tūkstošiem iedzīvotāju. Nogāzēs audzē vīnogas, no tām gatavo sarkanvīnu «Egeri Bikover», tulkojumā – Egeras buļļu asinis. Budapeštā apmeklējām restorānu ar ungāru folkloras programmu, bagātīgu nacionālo virtuvi un čigānu smeldzīgo vijoļspēli. Liels bija pārsteigums, kad muzikanti katras valsts tūristu grupai – kopā bijām četras – veltīja nacionālo dziesmu. Mums tika «Kur tu teci, gailīti manu» perfektā latviešu valodā.
Donavas pērle
Neaizmirstama ir Ungārijas galvaspilsēta, ko dēvē par Donavas pērli, austrumu Parīzi, vienu no krāšņākajām pilsētām pasaulē. No Zvejnieku bastiona atklājās neaprak-stāms skats uz Donavu un tās septiņiem tiltiem, arī vēsturisko Ķēžu tiltu no grāfa Ištvāna laikiem, kas veicināja Budas un Peštas apvienošanu 1873. gadā.
Budapeštā pašlaik ir 1,712 miljonu iedzīvotāju. Ārvalstu investori finansējuši daudzu vēsturisku ēku rekonstrukciju, palielinājies tūristu pieplūdums.
Skaists bija vakars augstajā Gellerta kalnā, kad aplūkojām ungāru svētumu – Brīvības statuju, sievietes tēlu ar augstu virs galvas paceltu palmas zaru, kā arī pieminekli ar ērgli – brīvības simbolu. Lūkojoties uz izgaismoto parlamenta ēku, kuru rotā tikpat tornīšu, cik gadā dienu, skanēja mūsu grupas izpildītā dziesma «Pūt, vējiņi!».
Pikanta šķita Marcipāna muzeja ekspozīcija, kur Ungārijas ievērojamākās celtnes un vēsturiskās personības veidotas no marcipāna dažādās krāsās.
Zirgu valsis
Budapeštas vissvētākajā vietā – Varoņu laukumā – mūs sagaidīja gide Iveta Šipko, kas pirms gadiem 30 ie-radusies te mācīties, apprecējusies, strādā par koncertmeistari operā. Viņas dēls Edvīns braucienā ar kuģīti pa Donavu latviski komentēja garām slīdošos skatus.
Pie Lazāriem ungāru puštā redzējām plašu zirgu šova programmu. Trīs vīrieši savus zirdziņus gan nosēdināja kā sunīšus, gan noguldīja kā kaķīšus, kā arī demonstrēja īstus cirka trikus. Jātnieks baltā zirgā dejoja Vīnes valsi. Pēc šova speciālos pajūgos apskatījām Lazāru saimniecību, mielojāmies ar tradicionālo gulaša zupu ungāru gaumē, desertu un vīnu. Palikušas jaukas atmiņas un vēlme vēl kādreiz apciemot maģāru zemi.
