Labdien, lasītāj! Esmu atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma. Šis bija otrais šāda iemesla darba pārtraukums redakcijā. Atkal saku paldies darba devējam par godprātīgi nomaksātajiem nodokļiem, kas nodrošināja ģimenes materiālu drošību. Izjutu, ka valstī vārdi par demogrāfijas atbalstu no lozungiem sāk pārvērsties reālos darbos. Lielu atbalstu ikdienā sniedz radi, paldies par to.
Viens no maniem aizvadītā laika novērojumiem – dzīvot mājās nemaz nav tik viegli, kā varētu šķist, skatoties no malas. Divi bērni vecākiem ir dubultprieks un dubultrūpes. Pašlaik Klāvam ir četri, bet Andrejam pusotra gada. Ikdienā dzirksteli uzšķīla vecākās atvases sākuma apjukums un vēlākās dusmas, ka turpmāk ar visu nāksies dalīties. Abi ar vīru esam vecākie bērni. Secinājām, ka savulaik neuzvedāmies labāk. Mums visiem tas ir svētīgs pacietības un sadzīvošanas treniņš. Turklāt ikdienā parādās rutīna, ne vienmēr pietiek spēka un izdomas to padzīt. Tāpēc man ļoti patīk nogurdinošas dienas pievakarē krēslainā istabā aizdedzināt pāris brīnumsvecītes. Mazo starojošās sejiņas dziļi aizkustina un sniedz lielu gandarījumu.
Līdzīgi kā citās saimēs, arī mūsu bērni ir ļoti atšķirīgi. Vienā ziņā jaunākais, šķiet, pārspēj mūs visus – viņš viegli samierinās. Atliek pateikt: «Nē. To nevar!», un Andrejs pagriežas uz otru pusi. Bērni vecākiem sniedz daudz vērtīgu mācību. Kaut izdotos viņus izaudzināt patstāvīgus, nenomācot ar lielu aizgādnību!
Katra ģimene ir unikāla. Stundām varētu stāstīt par ikdienas gaitām, ģimenes locekļu raksturu un savstarpējām attiecībām. Esiet laimīgi savās vietās, katram ir ļoti daudz dots! Pat tad, ja tās ir tikai atmiņas…
