Pasauli pārplūdina vizuālās informācijas okeāns. Interneta vietnēs ik dienu tiek publicēts miljardiem attēlu, ko iesūta cilvēki no visas planētas. Bet vai tos var saukt par fotogrāfijām? Kāpēc cilvēks, kurš ir iegādājies fotokameru, sevi uzreiz uzskata par fotomākslinieku? Tad jau visi, kas nopērk krāsas, otas vai ģitāru, automātiski varētu iegūt gleznotāja vai skatuves māk-slinieka statusu. Domāt par paradoksālo situāciju mani rosināja labs paziņa – fotogrāfs, Bauskas fotostudijas dalībnieks. Mēs ilgi runājām, bet tā arī nespējām formulēt kritērijus, kas attēlu atšķir no klasiskās fotogrāfijas.
Atbildi atradu žurnālā «Rīgas Laiks» publicētajā intervijā ar franču fotogrāfijas skolotāju Kristianu Kožolu. Viņš uzsver, ka digitālo tehnoloģiju straujā attīstība rada problēmu, kāda iepriekš nav bijusi. Miljoniem amatieru uzņem attēlus, tos publicē un paši nezina, kas tad īsti ir viņu radītais. Skatītāji nesaprot, kā attēlus «lasīt». «Jau tagad mēs dzīvojam diezgan šizofrēniskā sabiedrībā, kur cilvēki rada aizvien vairāk attēlu un ik dienas saskaras ar aizvien lielāku attēlu gūzmu, un tajā pašā laikā ir zināmā mērā akli,» apgalvo Kristians Kožols.
Viņa interpretācijā aklums nozīmē neizglītotību vizuālās informācijas nolasīšanā. Cilvēki nenojauš, ka, izmantojot attēlus, ar viņiem tiek manipulēts patēriņa, informācijas, politisko interešu jomā. Amatieru uzņemtie attēli nav nedz labi, nedz slikti, vienkārši to plūsma ir kļuvusi nekontrolējama, tādēļ vizuālās informācijas okeānā cilvēkiem ir nepieciešami orientieri, ko var sniegt zināšanas. Kas attiecas uz fotomākslu, tās galvenais kritērijs ir jaunrade un rezonanse sabiedrībā, spriež franču pedagogs.
