Sveiciens no Amerikas vidienes! Ar lielu interesi izlasīju «Bauskas Dzīves» 24. janvāra numurā publicēto rakstu «Zināšanas ir dzīves svarīgākais kapitāls» par valsts valodas lietojumu Bauskā.
Līdz šim nezināju, ka Bauska ir viena no latviskākajām pilsētām Latvijā. Taču to, ka valsts valoda jūsu pilsētā ir godā un cieņā, esmu jutis, apmeklējot iestādes, ciemojoties pie draugiem Bauskā.
Pilnīgi piekrītu, ka pāreja uz valsts valodu mācību iestādēs ir nepieciešama un nav apspriežama. Dīvaini, ka tas Latvijā nav noticis vairāk kā 20 gadu laikā pēc neatkarīgas atgūšanas. Rakstā atklātais Bauskas agrākās krievu vidusskolas piemērs liecina, kā tas paveicams gudri, rīkojoties mērķtiecīgi un pakāpeniski.
Gadiem ilgi dzīvojot Latvijā un apzināti nemācoties latviešu valodu, cittautieši parāda attieksmi – necienīt, pat ignorēt valsti, kuru šie cilvēki izvēlējušies par mītnes vietu.
Bērnībā valodu iemācās ātri un viegli. Man ir tāda pieredze. Kopā ar vecākiem bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara no Eiropas ieceļoju Amerikā, nemākot gandrīz ne vārda angliski. Pirmās trīs nedēļas amerikāņu skolas sestajā klasē bija ļoti grūtas. Tomēr burtošanas pārbaudījumā dabūju atzinīgu vērtējumu, jo klusībā mācījos angļu vārdus, it kā tos izrunātu latviski. Vasaras brīvlaikā kopā ar jauniegūtiem draugiem valodu apguvu tik labi, ka, rudenī atsākot skolu, nebija nekādu grūtību.
Esmu vairāk nekā 50 gadu precējies ar latvieti Rutu, un mums izauguši pieci bērni. Pirms viņi sāka apmeklēt bērnudārzu, mājās ar meitu un dēliem runājām tikai latviski. Angļu valodu viņi iepazina, draudzējoties ar kaimiņu bērniem. Aizvedot vecāko meitu Ilgu uz bērnudārzu, skaidrojām skolotājai, ka viņa nezina angļu valodu, bet lūdzām, lai to neievēro, gan iemācīsies. Laimējās, ka pedagoģe bija zviedriete, kura izprata bēgļu situāciju. Pēc četriem mēnešiem mūsu Ilga runāja angliski kā amerikāniete. Visi mūsu bērni angļu valodu apguva bērnudārzā, un viņiem nebija nekādu grūtību iegūt izglītību.
Lai turpinātu mūsu tautas tradīcijas, mācītu latviešu trimdinieku bērniem latviešu valodu, vēsturi un kultūru, par saviem līdzekļiem nodibinājām sestdienas skolas, neprasot atbalstu no Amerikas valsts iestādēm. Skolas gadu beidzot, sūtījām bērnus uz Garezera vasaras vidusskolu. Tādas bija un joprojām ir arī Amerikas austrumu un rietumu krastā. Tā ļoti daudz latviešu jauniešu iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, draudzēs, palīdzot savās ģimenēs saglabāt latviskumu.
Pieminēšu arī savu māmiņu, kura Amerikā iebrauca pusmūžā un iemācījās angļu valodu pietiekami labi, lai varētu runāt, strādāt un iejusties vietējā amerikāņu sabiedrībā, sadzīvē.
Aiovas štata galvaspilsētā Desmoinē tagad ir daudz meksikāņu, kuri dzīvo lielākoties vienuviet, savās kopienās, tāpēc viņu bērniem jaunākajā vecumā un arī sākot skolas gaitas ar angļu valodu iet ļoti grūti.
Vēlreiz paldies par rakstu un uzslava skolotājiem Bauskā, kuri izpratuši nepieciešamību pāriet uz valsts valodu mācību iestādēs un to sekmīgi paveikuši.
