Reizēm tā notiek, ka ar labām vēlmēm vien nepietiek, lai remontdarbiem būtu gaidītais rezultāts. Veidojas situācijas, kad «meistaram» labāk būtu bijis likties mierā nekā sākt ko labot.
Internetā populāras ir fotogalerijas ar nosaukumu «Es to salaboju». Ko tik nevar redzēt – mašīnas detaļas, piestiprinātas ar līmlenti, sarežģītas ūdens sistēmas un dažādi citi risinājumi. Vienā no bildēm bija tik centīgi atjaunināta un pielāgota izkapts, ka beigās rīku vairs nevarēja pacelt. Atcerējos stāstu par to, kā zemnieks izkapti remontēja.
Izkapts «pieradināšana»
Gailīšu pagasta lauku mājā dzīvoja cilvēki gados – laulātais pāris bija pensionāri. Līdz ar neatkarību valstī bija atgūts mazs gabaliņš zemes, turēja trīs govis. Savukārt vīrs saimniecībā centīgi remontēja un glāba visu, ko varēja atrast.
Vistrakāk gāja ar izkapti. Kad ierastais rīks bija tiktāl nolietots, ka asmens salūza uz pusēm, no pakšķiem izvilka vēl vienu. Rokturis gan bija tikai viens, un tas nolūza pie pirmā vāla. Sirmais meistars atcerējās, ka ap kātu jāapliec resnāks zars un jāapsaitē, lai būtu pie kā turēties ar labo roku. Pirmais zars neliecās nekādi un beigās pārlūza. Otrais saliecās, bet staigāja apkārt kātam un nekādi nebija nostiprināms. Trešais piegājiens izdevās.
Tomēr pēc īsas pļaušanas kļuva skaidrs, ka nepieciešams rokturis arī kreisajai rokai – dikti bija pierasts pie tā gadu gaitā. Pats teica: «Izkapti vajag pie rokas «pieradināt» pilnībā, lai asmens slīd un san kā rīta gaiss pļavā.» Noņēma otru rokturi no salauztās izkapts kāta un mēģināja uzlikt uz jaunā. Ņēmās dikti, līdz bija labi.
Tad sāka kustēties izkapts asmens. Stiprinājumu vajadzēja izjaukt, un izrādījās, ka kāta gals gandrīz nopuvis. To vajadzēja apzāģēt, tad asmeni no jauna nostiprināja. Tagad atkal abi rokturi bija par zemu – vajadzēja celt augstāk, atkal urbt, atkal stiprināt.
Pēc triju dienu eksperimentiem izkapts beidzot bija gatava darbam. Vīrs lepni pļāva āboliņu govīm un rādīja sievai: «Re, nemaz naudu tērēt nevajadzēja – tik nedaudz meistarības un darba. Bet tu gribēji jaunu pirkt!» Un tad – vienā vēzienā labās rokas rokturis izkustējās, izkapts asmens ieurbās zemē un saliecās, vecais kāts, gadiem šķūnī nostāvējis un ķirmju sagrauzts, tagad neizturēja un salūza. Kaimiņi stāstīja, ka skaļos sirdēstus otrpus upei varēja dzirdēt.
Jo tālāk, jo dīvaināk
Līdzīgs stāsts atgadījās ar kādas skolnieces mammu. Savai meitai pamanījusi nelielu pildspalvas švīku mēteļa aizmugurē. Nolēmusi aizkrāsot. Aizkrāsoja, izžuva. Izrādījās, ka žūstot krāsai parādījās cits tonis. Nolēmusi: «Uzkrāsošu otrā pusē arī tādu pašu svītriņu. Visi domās, ka tā tam jābūt.»
Uzzīmēja. Divas švīkas tomēr izskatījās dīvaini. Nolēma, ka vajag ko citu – pārkrāsos švīkas par mākonīšiem. Pārkrāsoja. Bija divi mākonīši, bet nu izskatījās vēl dīvaināk.
Nolēmusi beigu beigās uzlīmēt pa virsu atstarotājus. Mēģināja pirms tam piegludināt mēteli un izdedzināja caurumu.
«Beigās ņēmu un piešuvu tos sasodītos atstarotājus. Vienīgie, kādus veikalā varēju atrast, bija tādi lieli ar uzrakstu «SOS». Mētelis bija ar biezu oderi, šūt bija ļoti grūti. Kaut kā tos tur piemeistaroju. Drusku šķībi – nu tā lai nosedz piedegumus,» sarežģīto darba procesu apraksta «meistare».
Rezultātā meitai ticis mētelis, kam uz dibena divi lieli, šķībi «SOS». «Viņa kategoriski atsakās to vilkt! Būtu tak es labāk atstājusi to pildspalvas švīku…» skumji pūš mamma.
