Nereti dzirdu gaudas, ka neviens Latviju pasaulē nezina, neviens nejūt mūsu ciešanām līdzi, neviens nenovērtē, cik gudri, čakli, radoši, skaisti, vērtīgi esam. Pēdējā laikā indikatīvais jautājums, ko uzdodu katram gaudotājam – kas bija pirmie Eiropas čempioni basketbolā? Nepretendēju uz pētījuma statusu, taču varu apstiprināt – pareizu atbildi dzirdu vien divos no desmit gadījumiem, pat neraugoties uz sporta veida nacionālo statusu, lielo līdzjutēju un amatieru skaitu, savulaik visos lauku tautas namos un tagad TV regulāri rādīto filmu «Sapņu komanda».
Cik ilgam laikam jāpaiet kopš neatkarības atgūšanas, lai mēs to sāktu atcerēties un pilnīgi pamatoti lepoties? Un cik ilgam laikam vēl jāpaiet, lai mēs sāktu novērtēt to, ko tagad sasniedz mūsu sportisti, mūziķi, zinātnieki, uzņēmēji, mākslinieki, sabiedrības aktīvisti?
Paveiktā novērtēšana sākas vietējā sabiedrībā. Lai taptu izcelts valsts mērogā, vispirms kādam čaklais, gudrais, radošais, centīgais, izcilais darītājs jāpamana uzņēmumā, skolā, novadā. Dažkārt nākas brīnīties, ka vietējos izcilniekus slavē valsts organizācijās, bet pašvaldībā tos ignorē vai pat nopeļ. Šķiet, cilvēkiem «skrūvītēm» ir grūti pozitīvi paskatīties uz tiem, kas kaut ko dara labāk par paša viduvējību. Tam, kas pats nav ieguldījis īstu darbu un izbaudījis patiesas atzinības gandarījumu, laikam grūti paslavēt citus.
Kāda uzņēmēja šogad sākusi tradīciju ik dienu sākt ar labiem vārdiem darbiniekiem. Pretī saņemot to pašu, un dienas ejot daudz labvēlīgākā un ražīgākā ritmā. Tiesa, sākumā nav viegli pasmaidīt dusmīgi savilktam ģīmim un uz šņācienu atbildēt ar līksmu «labrīt». Taču ar katru reizi ir vieglāk, un tālākās pozitīvās pārmaiņas var tikai novēlēt izbaudīt katram.
