Tropu klimats un laika joslu maiņa latvietim, kurš radis pie četriem gadalaikiem un Austrumeiropas laika, pirmajā mirklī ir pārbaudījums gan garam, gan miesai. Vissmagāk vides maiņa skar pašus mazākos. Četrgadīgās Montas vecākiem cīniņš ar pastarītes izsitumiem un niezi Taizemes lielākajā salā Puketā ievilkās nedēļu.
Izmetas pumpas
Pirmajās atvaļinājuma dienās saules un ūdens peldes pie sirds gāja kā mazajiem, tā lielajiem. Bezrūpīgi pavadītais laiks ļāva ieslīgt dziļā pašapmierinājumā, ko pārtrauca neaicinātas sīkas, apsārtušas pumpiņas uz Montas muguras. Mazās kāpēcītes mamma, iejuzdamās daktera Aikāsāp lomā, no ceļojuma kofera vilka ārā līdzpaņemto aptieciņu, mēģinādama piemeklēt īsto alerģijas drapi un pretniezes ziedi, cerot, ka ar tām būs līdzēts. Taču niezošās nebēdnieces nedomāja atkāpties un īsto dabu rādīja gulēšanas laikā, laupot naktsmieru visai ģimenei. Turklāt tās sāka migrēt arī uz citām ķermeņa daļām, tāpēc nākamajā dienā tika nolemts pēc padoma vērsties vietējā aptiekā.
Baltā uzsvārcī tērptā farmaceite bija apveltīta ar lieliskām angļu valodas zināšanām un, rūpīgi apskatot meiteni, apgalvoja, ka piemeklēs īstās zāles, kas varētu no kaitniecēm atbrīvot. Aptiekas darbiniece no atvilktnes izvilka sarkani oranžīgu kastīti, kurā latvieši sazīmēja neko citu kā jau labi zināmo «Fenistil» gēlu, kura nosaukums gan bija nodrukāts vietējo mēlē. Šis līdzeklis cīņā ar pumpām jau bija izmēģināts, tālab labsirdīgajai farmaceitei nācās vēl pārskatīt zāļu iepakojumu rindas, lai izlīdzētu tūristiem. Visbeidzot viņa izvilka divas pudelītes, kurām apraksts vien nesaprotamos hieroglifos izsēts. Farmaceite apgalvoja, ka noteikti palīdzēšot, izklāstīja devas, kā arī atzīmēja, kura lietojama iekšķīgi, kura ārīgi.
Medikamenti nepalīdz
Jauniegūto zāļu mierinājums izrādījās vien uz īsu mirkli. Viesnīcā īpatnējo augu aromāta tējkarotes devu Monta izspļāva vienā rāvienā un atteicās no nākamā mēģinājuma taisīt muti vaļā. Smērējamās zāles bija pievilcīgā Bārbijas rozā krāsā, kas mazās nebēdnieces acīm ļāva iemirdzēties, taču, nokļūstot uz sakairinātās miesas, izraisīja dedzināšanu un asas sāpes. Montas mamma ar mazo uz rokām metās brūvējumu no ādas mazgāt nost, bet ūdens vēl pastiprināja reakciju, un četrgadniece jau bļāva kā negudra. Lai nomierinātu brēkuli, mamma viņu ietina mīkstā frotē dvielī un šūpoja tik ilgi uz rokām, kamēr mazā iemiga.
Montas mammu uztrauca arī bērna apsārtušais dupsis, kuram mājās labi līdzētu kartupeļu ciete, bet svešzemē, kur uz katru jautājumu vietējais atbildes vietā smaida un novelk garu «yes» (latviešu valodā – ‘jā’), nebija ideju, kur to dabūt. Tad letiņiem iešāvās prātā moderno tehnoloģiju pielietojums. Globālajā tīmeklī tika atrasta tulkošanas vietne, un taizemiešu valodā vārdu salikums «kartupeļu ciete» bija rokā. Atlika pārzīmēt lociņus, jumtiņus un citas zīmes uz lapiņas un doties uz tuvāko veikalu pēc pirkuma. Vairums no tiem strādā diennakti, tāpēc arī nakts stundā balto miltu kilograms bija dabūjams.
«Ugunsgrēks» tika nodzēsts, bet nātrenei līdzīgos izsitumus neaiztikām. Savu roku tiem veltīja vietējais dziednieks – šamanis, kurš darbojās pludmales masāžas salonā. Viņš lielīgi latviešiem stāstīja, ka jau palīdzējis kādai sešus gadus vecai tūristei no Krievijas, kura no niezes nav varējusi atbrīvoties nedēļām ilgi, viņš esot bijis vienīgais glābiņš. Klusībā murminādams vien viņam saprotamu sakāmo, puspievērtām acīm ar rokām žestikulēdams, staigādams apkārt Montai, viņš «atbrīvoja» meiteni no «sīkajām vajātājām». Kas – aklimatizēšanās, tīrs ūdens vai šamaņa rokas – palīdzēja iegūt sirdsmieru vecākiem un tīru ādu Montai, tagad nepateiks neviens. Taču skaidrs –, dodoties uz pasaules otru malu, jābūt modriem un gataviem ielocīties svešzemju mēlē un samierināties, ka tradicionālā medicīna dažreiz nepalīdz.
