Ar reemigrācijas pasākumu plānu, frāzēm «aizbraucēji vienmēr ir laipni gaidīti atpakaļ» un līdzīgām runām mūsu valdība cenšas atvilināt tos, kas aizvadītajos 20 gados izbraukuši no valsts. Tomēr tās izrādās tik runas, bet patiesībā valda nesen radītais teiciens: «Ar muti Eiropā, ar darbiem aizkrāsnē.»
Turklāt izrādās, ka aptaujātie latvieši ārzemēs nejūtas šeit gaidīti. Palicēji savukārt apvainojas: «Ko tas nozīmē? Vai gaidīt viņus ar orķestri lidostā?» Un te nu pilnībā īstenojas teiciens par muti Eiropā un darbiem aizkrāsnē. Aicināt atpakaļ aicinām, bet kāda attieksme viņus Latvijā sagaida? Dažiem izdevies atgriezties veiksmīgi, bet citi teic: «Nekad vairs!» Dzimtajā zemītē no viņiem mēģinājuši izkrāpt naudu, paužot, ka tur, ārzemēs, gana daudz sapelnījuši, varot arī padalīties. Uzņēmumi nemaksā par padarīto, prasa strādāt dienā par tādu atalgojumu, kādu ārzemēs saņem stundā. Un vēl brīnāmies, ka atnākušie nejūtas gaidīti.
Daļa palikušo turklāt apvainojušies uz tiem, kas ārzemēs. Redz, palikušie Latvijā cīnoties par valsts nākotni, par attīstību. To teic, neskatoties uz acu priekšā redzamo līdzšinējās «cīņas» rezultātu. Baidos, ka sliktās runas par izbraucējiem jāsaista nevis ar tiem, kas prom, bet gan ar palicēju domāšanas veidu. Apmēram kā valstī no mums austrumos, kurai pie visa vainīgs vienmēr ir kāds cits.
Ja vēlamies panākt, lai mājās atgrieztos strādīgie latvieši, nevis pabalstu meklētāji, jāpanāk Latvijas ekonomiskais uzplaukums. Nejēdzīgā iepirkumu sistēma, korupcija un ēnu ekonomika neko tādu gan neveicina. Izskatās, ka strādniekus un speciālistus turpināsim zaudēt.