Kaudzi jocīgu stāstu par patiesiem notikumiem cilvēku un zvēru kopīgajā dzīvē zina zoodārzu darbinieki.
Tievs un pliks
Rīgas Zoodārza joprojām populārākais pārstāvis Ingmārs Līdaka stāsta, ka profesionālos nolūkos nācies apmeklēt vairākus pasaules zoodārzus. Vislabāk viņam patīk Tallinas Zoo, kur ir liels plašums un ļoti dabiska noskaņa. Maskavas un Berlīnes zvērudārzi, kaut arī lieli, ietekmīgi un profesionāli vadīti, viņam nešķiet tik mājīgi dzīvniekiem un apmeklētājiem.
Reiz Ingmārs bijis pārsteigts, ieraugot Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas zvērudārzā mūsu platuma grādos visnotaļ zināmu, taču tur grūti pazīstamu zvēru. «Ieraudzīju nožogojumā dzīvnieku un nevarēju saprast, kas tas tāds,» smejot stāsta profesionālis, «tievs un garš, tāds kā pliks, kažoka nav. Neticēju savām acīm, kad uz plāksnītes izlasīju – brūnais lācis. Šķita, ka viņš tur jūtas omulīgi, tomēr bez kuplās, krāšņās vilnas neizskatījās tik glīts kā mūsu klimatā – te lāči ir smukāki un īstāki.»
Patiesie kaitnieki
Kaut arī latvieši ir saglabājuši tuvumu dabai, daudzi dzīvo aizspriedumu varā. Viens no tiem – nedrīkst aizskart putnēnus ligzdā, jo tad vecāki tos vairs nebaros. «Padomājiet, kā putns jūtas – viņš ir lidojis milzīgu gabalu, lai te vītu ligzdu, perētu olas, atkaujoties no naidniekiem, nedēļām dzenājies apkārt pēc kukaiņiem, lai bērnus pabarotu. Vai jūs atteiktos no viņiem tikai tāpēc, ka dīvains divkājis apgramstījis spalviņas? Nē taču!» pārliecināts dabas lietpratējs. «Tiesa, un to vienmēr esmu sacījis visiem ziņkārīgajiem putnu vērotājiem – ja atrodat ligzdu ar mazuļiem, biežāk kā reizi pāris nedēļās neejiet lūkot. Tad redzēsiet, kā viņi aug, un putniem būs mierīgāk.»
Ingmārs reiz pieķēris savu tēvu Vecumnieku mājas dārzā vācam krupjus no zemeņu dobēm un nesam pāri grāvim uz tuvējo pļavu. Kad apjautājies, kāpēc, vācējs paskaidrojis, ka tie ēdot nost zemenes. «Biju tik pārsteigts! Krupji patiesībā ir labie, jo ēd gliemjus, kuri gan apskādē ogas. Ja to nezina lauku cilvēks, ko var gaidīt no pilsētnieka?!»
Kurš ko meklē
Ārzemniekiem mūsu bioloģiskā daudzveidība nereti ir pārsteigums. Reiz Ingmāra radi uzņēmuši Dānijas studentu, kuram vasarā pilsētā kļuvis garlaicīgi. Ciemiņam piedāvāts aizbraukt nedēļu padzīvot lauku mājās, kur ir skaistas pļavas un dīķi. «Tur viņš pavadīja visu atlikušo vasaru – staigāja apkārt, vēroja augus, kukaiņus un ūdens dzīvniekus. Laimīgāku jaunekli tuvējā apkārtnē nevarēja sastapt,» stāsta dabas pētnieks.
Ingmāra karjeras sākumā Rīgas Zoo gadījies smieklīgs pārpratums ar krievu kolēģi – dārza sargu Ļevu, kura vārds latviski nozīmē «lauva». «Kādā vakarā no savas mītnes izbēga krēpjvilks un aizdauzījās Mežaparka biezokņos. Tiklīdz to konstatējām, sargs devās bēgli meklēt. Es tikmēr zvanīju Zoodārza direktoram, krievu tautības pilsonim,» stāsta Ingmārs.
Tiklīdz priekšnieks pacēlis klausuli, ziņnesis bliezis vaļā: «Volk ubežal, a Ļev pašol jevo iskaķ.» Latviski – «vilks aizmuka, bet «Lauva» aizgāja viņu meklēt». Direktora pretjautājums «Kto pašol?!» jeb «Kurš aizgāja?!» atskanējis gluži paniskā tonī. Ingmārs attapis vārdu spēles nozīmi un meties skaidrot, ka runa ir par sargu vārdā Ļevs jeb «lauva», nevis īsto plēsoņu. «Pēc tam savu lielisko sargu vienmēr saucām tikai uzvārdā,» nosmīkņā Zoodārza populārākā «seja».
