Līdz ar gadumijas salūtiem un ovācijām aizskanējuši laba vēlējumi. Sācies parastais darba ritms, bet vēl jāpasaka dažs labs paldies par sagādāto prieku.
Vecsaules pagasta pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām gadumijas ballē par visu bija padomāts. Koris «Skalve» ar jaukajām, skanīgajām balsīm un dziesmām, kā arī folkloras kopa un Jaunsaules «Uguntiņas» centās uzjautrināt visus, arī vairāk «saskābušos», atgādinot, ka sliktā oma jāatstāj mājās. Diemžēl apmeklētāju varēja būt vairāk. Laikam vairs neprotam priecāties. Muļķīgi domāt, ka, ja atbrauktu pie mums kādi slaveni mākslinieki, tad gan saieta nams būtu pilns ar cilvēkiem. Tam es neticu! Esam ļoti daudzi pārāk dziļi ieslīguši sevī, sevis žēlošanā.
Saku paldies visiem, kas mums gādāja prieku. Paldies Rasmai, kultūras darba organizatorei, Līgai, kas kā mazais gariņš visur un vienmēr ir klāt, lai palīdzētu, šoferītim Robertam. Koncerta dalībniekiem novēlu – dedziet spoži arī turpmāk!
Tomēr ne visas norises šoziem sagādā prieku. Klausos radio, skatos televīzijā ziņas par terora aktu Francijā un uzdodu sev jautājumu: kāpēc tik daudz nevainīgu cilvēku aizgāja bojā un cik vēl aizies? Jā, ir preses brīvība. Tā ir jārespektē. Taču – līdz kādai robežai drīkst, un kad iestājas nedrīkst? Nekad neesmu aizstāvējusi vardarbību, bet vai šajā gadījumā nav abas puses vainīgas? Atceros, kā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga reiz kariķēti bija attēlota ar kāškrustu fonā. Man tas bija ļoti nepatīkami un sāpīgi. Kāpēc franči tik asi uzbrūk musulmaņiem? Lai pierādītu, ka Francijā ir vārda brīvība? Man drīzāk šķiet, ka dažiem patīk citus kaitināt un pēc tam žēloties, ja apsmietie iebilst. Franči laikam nezina sakāmvārdu «Nedari otram to, kas pašam nepatīk».
