Jaunas darba nedēļas sekmīgai sākšanai būtiski ir saturīgi un emocionāli piesātināti pavadīt brīvās dienas. Iespēju aizvadītajā nedēļas nogalē bija daudz. Īpaši uzsverami mūsu sportistu panākumi tā dēvētajā «lielajā» sportā.
Šoziem mūs neierasti bagātīgi priecē bobslejisti. Pazīstu daudzus ļaudis Bauskas pusē, kas nekautrējas atzīt – ik sestdienu un svētdienu savas gaitas pieskaņo tam, lai vērotu televīzijā bobslejistu un skeletonistu sacensības. Šādu dienas ritma pielāgošanu tiešraides reportāžām var saprast. Īsts sportiskais azarts uzvirmo, veroties, kā televīzijas ekrānā mūsu bobslejistu Oskara Melbārža vai Oskara Ķibermaņa, brāļu Martina un Tomasa Dukuru uzvārds iekrāsojas zaļā fonā. Tas liecina – mūsējie pa ledus reni traucas ar lielāku ātrumu nekā sāncenši. Prātam neaptveramās sekunžu desmitdaļas un simtdaļas šķir bronzas, sudraba un zelta medaļu ieguvējus. Minimālā starpība ir šo sporta veidu maģiskā burvība. Skaidrs, ka aiz tā slēpjas smags un godprātīgs ikdienas darbs. Sporta komentētāji reģistrē statistiku – šoziem mūsu skeletonisti un bobslejisti nevienos mačos nav palikuši bez medaļām.
Kontrastam jāpiemin vēl kāda svētdienas vakara «izklaide», kas rosina pilnīgi pretējām izjūtām. Tie ir pētnieciskās žurnālistikas raidījumi «De facto» un «Nekā personīga». To sižetus skatoties, domas virzās pavisam citādi, nekā sporta reportāžas vērojot. Te dominē politiķu un vadošo ierēdņu negodīgums, klajš cinisms, milzīga naudas un varas kāre, nespēja atzīties un vairs neielaisties negodīgā shēmošanā. Tas tik ļoti disonē ar mūsu sportistu pašaizliedzīgo cīņu par sekundes simtdaļām. Politiķiem vēl daudz jāaug līdz sportistu līmenim, lai nebūtu jāžēlojas, ka sabiedrība tiem neuzticas un nevēlas klausīties kārtējā tukšajā runāšanā par darbu tās labā.