Brīvdienas ar nelikšanos ne zinis par politiskajām norisēm šoreiz sagādāja atgriešanās šoku, pārskatot jaunumus. Secinājums nerada cerību uz labākiem laikiem – muļķīgi populistiska pļurkstēšana un nekompetenta neizlēmība valda gan pie mums, gan Eiropā, radot smagas sekas. Grieķijas valdība ar bezjēdzīgo referendumu, kurā noraidīto reformu programmu pēc dažām dienām akceptē parlaments, ir labākais sarkastisku joku avots. Taču mēs daudz neatpaliekam – skaidrs, ka no izglītības ministres, kas nespēj savākt pietiekami kompetentu komandu, lai pieņemtu skaidri pamatotus un noderīgus lēmumus, nevar gaidīt jēdzīgas reformas aizlaistajā nozarē, kur viduvējam rezultātam tērē milzu līdzekļus. No amata Mārītei Seilei nav jāatkāpjas, taču vismaz jārod drosme atlaist ierēdni – rīkotāju, kura izgāšanos ar Dziesmu svētku gājienu aizbildina latvisko tradīciju kopšanu.
Latvijas politiķu izrunāšanās par bēgļu ne/uzņemšanu laikam sacenšas par glupākā viedokļa balvu. Te ir plašs spektrs no nacionāļu murgiem par padomju imigrācijas sekām, kuru likvidēšanā 25 neatkarības gados viņiem kā valdošai partijai bija visas iespējas piedalīties, līdz «Vienotības» apoloģētu rosinājumiem uz «vergu tirgu», proti, izvēlēsimies, kurš pie mums varēs apmesties…
Citēšu vietējā homofoba ideju par to, ka veidojam tādu jauno paaudzi, kādi esam paši. Ja mēs histēriski liegsim atbalstu pārsimt āfrikāņu, kas bēg no nāves, vai varam gaidīt palīdzību no savām atvasēm vecumdienu grūtībās?
Esam vai nu pārticībā aizmirsuši spēju līdzi just, vai arī briesmīgi aprobežota sabiedrība. Vairs neņemos spriest, kur īsti vaina, – politiķos vai vēlētājos, taču skaidrs – ja turpināsim tā kā līdz šim, ne Latvijā, ne Eiropā nebūs ne labāk, ne pat citādāk, un diez vai līdzēs arī 40 gadi moku ar biblisko paaudžu maiņas limitu.