Iecavas novada Zālītes ciema «Cepļos» kopš 1998. gada dzīvo Āboliņu ģimene. Tagad par māju un 6,1 hektāru lielo saimniecību atbildīga Ruta Āboliņa. Saimniece saglabājusi arī izpirkuma dokumentu, kurā teikts, ka 1926. gada 13. augustā zemi un ķieģeļu cepli pilnā darba kārtībā esot izpircis Rūdolfs, Jāņa dēls, Veiskarts. Zemi, kur atradies ceplis, joprojām grūti uzart – traucē ķieģeļu gabali.
Viss aug griezdamies
Rutas vīram ēku un zemi mantojumā novēlējusi Lasmaņu ģimene. Ievācoties jaunajā mājvietā, bija cītīgi jāstrādā, lai visu sakoptu. Kā teic saimniece, drīz arī sākusies «būvēšanas epopeja»: «Šeit bija tikai māja un šķūnis. Garāžu, kūti, pirti un siltumnīcu cēlām, kad te dzīvojām. Izveidojām ābeļu un ķiršu dārzu, iestādījām avenes, zemenes un ogulājus. Liela teritorijas daļa regulāri jāpļauj. Tā jau ir – laukos daudz jāstrādā.» Zeme te esot lekna – viss augot griezdamies, vien burkāniem nepieciešama smilšaināka augsne. Apakšējos zemes slāņos esot dolomīts, padomju laikā māju bija iecerēts pat nojaukt, tomēr plāni mainījušies.
«Cepļu» pirtiņai esot aptuveni 15 gadu. Nedaudz vecāka ir kūts, kuru palīdzējuši būvēt saimniekiem pazīstami vīri Vētra un Balodis. Visas ēkas tapušas, ievērojot ģimenes vajadzības: «Mums patīk iet pirtī, tāpēc to cēlām; mums garšo medus, tādēļ veidojām piemājas bišu saimniecību; esam hokeja fani, un pirtiņā mums ir galda hokejs.»
R. Āboliņa priecājas par dzīvesvietu: «Māja celta no koka, bet apmūrēta ar ķieģeļiem, kā jau, pie cepļa dzīvojot, pienākas. Namam ir skaists nosaukums, turklāt tas atrodas mierā un klusumā, bet Rīga, Jelgava, Iecava un Bauska ir viegli sasniedzamas. Tepat ir kaimiņi, ar kuriem mēdzam satikties un parunāties. Manas draudzenes dzīvo Iecavā, lielākā daļa te esam ienācējas.» Rutai ar draudzenēm esot īpašs svētdienas rituāls – pēršanās pirtiņā ar bērzu, kļavu un ozolu slotiņām.
Ezis kā bumbiņa
Pie mājas kuplo divi stalti ozoli. Saimniece domā, ka viens koks te aug jau kopš laika, kad Rūdolfs, Jāņa dēls, izpircis zemi. Ozolā naski saimniekojot vāverīte, kas šad tad parādoties arī Rutai. Kad sarkanajām lazdām nogatavojas rieksti, mazais zvēriņš tos pilnām ķepām nes uz mājvietu ozolā.
Būvējot «Cepļus», jaunie saimnieki plānojuši turēt lopiņus, bet šī ideja nav īstenota. Tomēr šeit bieži uzturas dažādi zvēriņi. Pirms četriem gadiem netālu no pirtiņas elektrības stabā ligzdu uzvijis stārķu pāris. Šogad tiem bijuši divi bērniņi, bet ligzdā saimniece tagad redz tikai vienu. Domājusi, ka otrs stārķēns izmests no ligzdas, bet putniņu uz zemes neesot atradusi. Stārķi iedzīvojušies arī pie kaimiņiem, tomēr, kā smej R. Āboliņa, visas radības tie vēl nav
apēduši: «Bieži redzu, kā pa pagalmu aizlokās zalktis, reiz viens liels gulēja uz trepēm un sildījās piesaulītē. Vardītes arī manu. Bieži viesi mums ir ezīši, kuri gan ir pārgalvīgi – iet un ēd no suņu bļodām. Reiz pustumsā iegāju mājā, skatos – uz grīdas mētājas bumbiņa. Kad paspēru, sapratu – tas ir sarāvies ezis. Pēc tam gan kāja sāpēja.»
Pie «Cepļiem» viesojas arī zaķi un stirnas, kuri mēdzot apgrauzt kāpostus un atnākot līdz pašai mājai. Esot ierīkoti 16 strazdu būri. R. Āboliņa joko, ka vēlētos iznomāt aitas, lai nebūtu jāpļauj zāliens, un muskatpīles, kas apēd gliemežus. Mājai ir divi pilnas slodzes sargi – Reksis un taksīte Drēzija. Lai paziņotu par viesu ierašanos, tie savas balsis nežēlo.
